KĀRLIS PAULIŅŠ - LĪDUMNIEKS NO ODZIENAS

Kārlis Pauliņš 1912. gadā

 

SKOLOŠANĀS

Viens no 20. gadsimta pirmās puses izcilākajiem Vietalvas apkaimes lauksaimniekiem Kārlis Miķelis Pauliņš ir dzimis Odzienas pagasta “Mazpāvuliņos” 1881. gada 23. novembrī (7. decembrī pēc jaunā stila) zemnieku Andreja un Annas četru bērnu ģimenē.

Pēc ganiņa gaitām agrā bērnībā, 1891. gadā viņš iestājās Vietalvas - Odzienas pagasta skolā, pēc tam mācības turpināja Vietalvas ministrijas skolā, kuru absolvēja 1896. gadā kā vienīgais absolūtais teicamnieks. Viņa brāļi Andrejs un Pēteris skolojās par mērniekiem, bet Kārli ārkārtīgi saistīja darbs uz tolaik modernā dzelzceļa, tāpēc viņš iestājās Rēveles [Tallinas] tehniskajā dzelzceļa skolā.

Pēc triju gadu teorijas un prakses apgūšanas, Kārlis Pauliņš skolu beidza ar izcilību un saņēma ļoti labu darba piedāvājumu dzelzceļu būvē Mandžūrijā (Tālajos Austrumos pie Ķīnas robežas). Vēl tikai atlika pēdējā prakse kā lokomotīves vadītāja palīgam.

 

KATASTROFA

Braucot no Rēveles uz Tērbatu [Tartu] 1899. gada decembra beigās, notika smags negadījums, kurš pilnībā izmainīja daudzsološo labi izglītotā jaunekļa dzīvi. Tā laika tvaika lokomotīvēm mašīnista kabīnes priekšā bija tvaika katls, kurš bija jāeļļo, ejot tam apkārt pa reliņiem. Tā kā iepriekšējā pieturas vietā dzelzceļa strādnieki, veicot vilciena apkopi, šos reliņus neuzmanības dēļ nebija nostiprinājuši, Kārlis Pauliņš nokrita uz sliedēm, un pāri viņa kājām pārgāja viss vilciena sastāvs - puisis caur briesmīgām sāpēm, esot saskaitījis piecdesmit vagonus. Tā kā tolaik bija bargs sals un pagāja labs laiks, kamēr ieradās ātrā palīdzība, viņa pēdas bija sasalušas, tāpēc nācās amputēt abas kājas zem ceļgaliem. Rēveles tiesa, kura izmeklēja šo negadījumu, Pauliņam piedāvāja divus finansiālās kompensācijas variantus: visu mūžu maksāt viņam gada pensiju 1300 zelta rubļu apmērā, vai arī uzreiz samaksāt visu kompensāciju naudā par desmit nākamajiem gadiem. Apspriedies ar tuviniekiem un savu advokātu, jauneklis izvēlējās otro variantu, un vienā maksājumā saņēma 13 000 zelta rubļus, kas tolaik Krievijas impērijā un Baltijā bija milzīga naudas summa.

 

Mazpāvuliņu dzīvojamā māja, saimniecības ēkas un ķieģeļu ceplis. Fotografēts no lidmašīnas 1938. gadā

SAIMNIEKS - NOVATORS

 

Tā kā Pauliņa dzelzceļnieka karjara bija traģiski beigusies, vecāki Kārli izraudzījās par “Mazpāvuliņu” saimniecības mantinieku. Par saņemtajiem 13 tūkstošiem zelta rubļu viņš nopirka daudz šķirnes govju, dažus zirgus un dažādas lauksaimniecības mašīnas. Viņš nopirka arī ķieģeļu un drenu ražošanas iekārtu, lai no Mazpāvuliņu zemē esošā māla kalna gūtu peļņu, kā arī izgatavotu drenas purvainās zemes meliorācijai, jo ar protēzēm un kruķiem pa ciņiem izlēkāt nebija iespējams. Ar vecāko brāļu - mērnieku Andreja un Pētera palīdzību jaunais saimnieks sastādīja meliorācijas plānu un jau pirmajā gadā nomeliorēja 60 pūrvietas. Purvainā zeme pārvērtās par auglīgiem tīrumiem un leknām pļavām.  

Mazpāvuliņu labības kulšanas lokmobile ap 1914. gadu

No savā ceplī izgatavotajiem ķieģeļiem, jaunais saimnieks uzbūvēja tolaik ļoti progresīvo seklo kūti ar automātisko dzirdinātavu, kurā mitinājās 30 govis un 5 zirgi. Aramzemi lielākoties izmantoja lopbarības ražošanai (pārsvarā audzēja āboliņu), bet audzēja arī labību pašu saimniecības vajadzībām. Kārlim speciāli izgatavotās kāju protēzes bija tik labas, ka pēc dažiem gadiem viņš pat varēja strādāt ar zirga vilkmes āboliņa pļaujmašīnu. Saskaņā ar laikabiedru liecībām, jaunais saimnieks bijis ļoti taisnīgs pret kalpiem  un citiem darbiniekiem (tolaik “Mazpāvuliņos” strādāja 7 - 8 lauksaimniecības un cepļa strādnieki).

 

Kārlis Pauliņš āboliņa pļaušanas laikā ar divzirgu pļaujmašīnu 1905. gada vasarā

 

LOPU AUDZĒTĀJI UN PIENSAIMNIEKI APVIENOJAS

 

Lai apsargātu lopu aplokus, pēc Kārļa Pauliņa ierosmes, Odzienas pagasta saimnieki nodibināja lopu uzraudzības biedrību. Ap Pauliņu pulcējās daudzi apkārtējie saimnieki, no viņa mācījās arī vecāki vīri. Jau 1912. gadā Kārlis ierosināja izveidot arī pašiem savu kopmoderniecību (piensaimnieku kooperatīvu – vēlāko 1. Vietalvas - Odzienas piensaimnieku biedrību), kuru četrpadsmit apkaimes saimnieki aovienojušies nodibināja  1913. gadā.  Pirmo pienotavu ierīkoja Odzienas pagasta saimnieka Bites īpašumā netālu no Mazpāvuliņiem, bet pašu iniciatoru Pauliņu ievēlēja par piensaimnieku biedrību “Bites” valdes priekšsēdētāju.

Par 1. Vietalvas - Odzienas piensaimnieku biedrību "Bites" izveidošanos un attīstību, kā arī par jaunās pienotavas ēkas celšanu, vairāk lasiet šajā bloglapas rakstā:

https://arutins-vietalva.blogspot.com/2024/01/pirma-piensaimnieku-biedriba-vietalvas.html

 

Vietalvas - Odzienas 1. piensaimnieku sabiedrības "Bites" pienotava, uzcelta 1927. gadā.

 

Vadoties no savas pieredzes, ka piensaimnieki, apvienojušies biedrībā, gūst labākus panākumus un lielākus ienākumus, Kārlis Pauliņš bija pārliecināts, ka izslaukumi un peļņa vēl vairāk palielinātos, ja visas Latvijas piensaimnieku biedrības apvienotos vienā centrālajā organizācijā, lai organizētu piena produktu eksportu, jo jau tolaik Latvijā tika saražots daudz vairāk piena, nekā vajadzīgs iekšējam patēriņam. Kad 1914. gadā izveidojās Centrālā Piensaimnieku savienība, Pauliņš bija viens no tās dibinātājiem un tika ievēlēts par valdes locekli.

Ar laiku Mazpāvuliņi pārvērtās līdz nepazīšanai- bija veikta ļoti plaša meliorācija, uzceltas jaunas saimniecības ēkas un arī dzīvojamā ēka, nemitīgi dūca ceplis, tīrumos un pļavās strādāja tam laikam moderna lauksaimniecības tehnika.

ĢIMENE

Pauliņu trīs dēli daudz gādāja viens par otru. Abi vecākie dēli, kluri izskolojās par mērniekiem, daudz palīdzēja “Mazpāvuliņu” zemju uzmērīšanā un meliorācijas plānu izstrādē un realizācijā, bet Kārlis viņiem sniedza prāvu finansiālo atbalstu. Par saņemto lielo finansiālo kompensāciju, Kārlis arī apmaksāja māsas Annas skološanos un agronomijas sudijas, un viņa  kļuva par pirmo profesionālo agronomi - sievieti visā Latvijā. Par saņemto kompensāciju Kārlis Pauliņš arī finansēja māsas Annas skološanos par agronomu (viņa bija pirmā agronome- sieviete visā Latvijā).

Kārlis Pauliņš, izaudzis kuplā ģimenē, līdzīgu tai apņēmās izveidot  savu ģimeni.   Piensaimnieka darbības sākumposmā viņš iepazinās un apprecējās ar Elzu Zviedri, Ļaudonā dzīvojošo lopu pārraudzi (lopkopības un piensaimniecības saimniecību uzraudzītāju), šajā laulībā  piedzima trīs bērni - dēli Kārlis un Pēteris, un meita Anna.

SABIEDRĪBAS ATZINĪBA

Neatkarīgās Latvijas gados Kārļa Pauliņa darbs tika augsti novērtēts - 1928. gadā viņu kā izcilu lauksaimnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ulmaņlaikos viņš bija lauksaimniecības kameras loceklis.

Kārlis Pauliņš, paralēli saimniekošanai Mazpāvuliņos, plaši darbojās dažādās biedrībās - papildus divām augstāk minētajām,  viņš bija arī Vietalvas - Odzienas krājaizdevu sabiedrības vadītājs un lauksaimniecības biedrības valdes priekšsēdis. Kaut arī Pauliņš nebūt nealka augstus amatus, tomēr viņu kā lielisku saimnieku un tālredzīgu vadītāju, Latvijas valsts un Vietalvas apkaimes uzņēmēji un dažādas biedrības izvirzīja un ievēlēja dažādos  vadošajos amatos.

 

Bites pienotava kopmoderniecības 25 gadu jubilejā 1938. gada vasarā

 

IZVAIROTIES NO REPRESIJĀM 

Diemžēl mūsu novada un visas Latvijas valsts straujo uzplaukumu apturēja 1940. gada padomju okupācija. 1941. gada 14. jūnija deportācijas Kārli Pauliņu neskāra tikai tāpēc, ka Odzienas pagasta izvedamo saraksta sastādītājs komunistu partorgs Leivers 1905. gada revolūcijas norieta laikā bija “Mazpāvuliņos” slēpies cariskās soda ekspedīcijas un “melnās sotņas” un negribēja labu atmaksāt ar ļaunu.

1944. vasarā Sarkanaja armijai tuvojoties Odzienai un Vietalvai, Pauliņi devās bēgļu gaitās uz Kurzemi un apmetās Stendē. Tur dzīvoja Kārļa māsa agronome Anna, kura 1923. gadā apprecējās ar studiju biedru Latvijas universitātes agronomijas fakultātē, vēlāko Latvijas lauksaimnieciskās ģenētikas zinātnes un selekcijas darba celmlauzi Jāni Lielmani, Latvijā pirmās Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas izveidotāju un direktoru. Arī pēc kara Kārļa Pauliņu ģimene palika Stendē un tādejādi izvairījās no 1949. gada deportācijām, kurai viņi būtu pakļauti, ja atgrieztos Odzienā. 

 

Kārlis Miķelis Pauliņš nomira Stendē 1965. gada 29. martā, un tika apbedīts Vietalvas kapu “Pāvuliņu” un “Mazpāvuliņu” dzimtas sektorā.

Kaut arī Kārlis Pauliņš nebija līdumnieks vārda burtiskajā nozīmē, tomēr kā jauna ceļa gājējs Latvijas lauksaimniecībā ar izcilu saimnieka talantu, novatora garu un diženiem sasniegumiem piensaimniecībā, viņš ir pilnā mērā nopelnījis šo titulu.

 

Pirmā piensaimnieku biedrība Vietalvas apkaimē. 1912. - 1940. 

Kopmoderniecības "Bites" izveidošana

      20. gadsimta sākumā Latvijas lielākajā daļā un arī Vietalvas novadā piena pārstrāde vēl atradās muižu pārziņā, taču pakāpeniski no muižniekiem neatkarīgie saimnieki sāka domāt par savu pienotavu veidošanu. 1912. gada decembrī notika Vietalvas novada piensaimnieku pirmā sapulce, kurā Odzienas un Vietalvas pagastu saimnieki nolēma veidot savu kopmoderniecību (kooperatīvo pienotavu), kura oficiāli tika nodibināta 1913. gadā.    Četrpadsmit novada saimnieki kļuva par biedriem - dibinātājiiem, kuri par jaunizveidotās 1. Vietalvas - Odzienas piensaimnieku biedrības "Bites" valdes priekšsēdētāju ievēlēja enerģisko saimnieku Kārli Miķeli Pauliņu no Odzienas „Mazpāvuliņiem”, bet par pirmo pienotavas vadītāju iecēla Jāni Jenti no Vecgulbenes.

  

Pirmā pienotavas ēka "Bitēs" 1914. gadā

Pienotavu ierīkoja īrētās telpās - Pētera Mūrnieka vecajā veikalā Odzienas pagasta „Bitēs” (ēkas īpašnieks bija vietējais lauksaimnieks Augusts Bite, tāpēc kopmoderniecība tika nosaukta viņa māju vārdā). Lai varētu iegādāties piena pārstrādes mašīnu ar tvaika dzinēju kopmoderniecība paņēma kredītu no Valsts Zemes bankas. Pienotava uzsāka darbu 1914. gada augustā. Piensaimnieku biedrības Bites biedru skaits strauji auga, un pienotava vairs nespēja pārstrādāt piegādāto pienu, tāpēc 1916. gadā tika nolemts, ka jāceļ jauna pienotavas ēka. Tomēr šo nodomu izjauca 1. pasaules karš un pēckara saimnieciskā krīze.

 

Jaunā pienotava neilgi pirms būvniecības pabeigšanas

Piensaimnieku biedrības "Bites" valdes pirmais priekšsēdis Kārlis Pauliņš 1912. gadā

 

Pēc četrus gadus un trīs mēnešus ilgā ārkārtīgi postošā pasaules kara beigām, 1918. gada 18. novembrī neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas un pēc tam pusotru gadu ilgušā Latvijas neatkarības kara, uz vairākiem gadiem Latvijas pilsētās un laukos iestājās dziļa demogrāfiskā un ekonomiskā krīze. Arī turīgiem latviešu saimniekiem un viņu kooperatīvajām lauksaimniecības biedrībām neklājās viegli. Tāpēc tikai 1927. gadā tika pabeigta "Bites"pienotavas ēkas jaunbūve. Tā bija viena no vismodernākajām piena pārstrādes ēkām visā Latvijā,- celta pēc jaunāko Dānijas pienotavu parauga ar kupolveidīgiem griestiem piena pieņemšanas un mašīnu telpās, kā arī sviestnīcā. No Dānijas “Silkeborg” firmas tika piegādātas arī modernas piena pārstrādes mašīnas.

1927. gadā „Bišu” pienotavā (to tagad vadīja Jānis Varkals) tika pārstrādātas 1332,41 tonnas piena. Tajā pašā gadā piensaimnieku biedrībā jau bija 74 biedri. Pienu piegādāja arī 81 biedrībā nesastāvošs piensaimnieks (uz „Bitēm” pienu ar zirga pajūgu veda pat no desmit kilometru attālās Odzienas „Jaunāsmuižas”). 1938. gada 1. janvārī piensaimnieku biedrības nekustamā īpašuma vērtība bija 73 157 latu, bet inventāra un iekārtu vērtība sastādīja 63 044 latus.

 

 

 

"Bites" pienotava biedrības 25. gadu jubilejā 1938. g. vasarā

 

Laikā līdz 1940. gadam Vietalvas novadā darbojās vēl divas piensaimnieku kooperatīvās biedrības. Vietalvas un Sausnējas pagastu zemnieku kooperatīvā “Vesetas piensaimnieku sabiedrība” atradās blakus Vesetas spēkstacijai pie abu pagastu robežas, tās dibinātājs un valdes priekšsēdētājs bija sausnējietis Pēteris Šīrons (21.01.1871. Sausnējas pagastā - 20.08.1939.) un pienotavas vadītājs-  Andrejs Plāte).   Bijušās Odzienas muižas centrā pie dīķa blakus ūdensdzirnavām atradās 2. Odzienas piensaimnieku biedrība (vadītājs Georgs Princis, senākais muižas moderniecības pārzinis). 

Vesetas piensaimnieku biedrības ēka 20.gs. 30. gadu sākumā

 

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Staburags 2009. gadā.