Vietalvas kora izveidošanās un sasniegumi 1. – 3. Latviešu Dziedāšanas svētkos

Dziesmu vara lielu dara

Stāsts par slavenā Vietalvas kora izveidošanos un

sasniegumiem 1. – 3. Latviešu Dziedāšanas svētkos

Šī vasara Latvijai un latviešu tautai bija īpaši nozīmīga ar divām laika zīmēm- šogad apritēja 140 gadi kopš pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem, un šovasar notika jau 25. Dziesmu svētki. Ja mēs atskatāmies uz koru dziedāšanas vēsturi Pļaviņu novadā, tad tajā zelta burtiem ir ierakstīts Vietalvas vārds, jo pirmajos trijos Dziedāšanas svētkos tautiskās Atmodas laikmetā Vietalvas Dziedātāju (vēlākās Labdarības) biedrības koris guva tik izcilus panākumus, kādus vēlākos laikos nespēja gūt neviens Pļaviņu apkaimes koris, un augstā sabiedriskās dzīves līmeņa dēļ Vietalvu 19. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados dēvēja par vienu no visgaišākajiem pagastiem Vidzemē un visā Latvijā.

Vietalvas Dziedātāju biedrības dibinātāji- koristi un klusie biedri (atbalstītāji) biedrības 1. gadadienā 1871. gada maijā.

Koru aizsākumi Latvijā un Vietalvas apkaimē. 1867-1871

Latviešu koru izveidošanos un strauju attīstību 19. gadsimta 50.- 60. gados sekmēja divi nozīmīgi impulsi- ap 1850. gadu sākusies jaunlatviešu kustība, un tās izraisītā Pirmā latviešu nacionālā Atmoda, kā arī baltvāciešu koru un dziesmu svētku augstais līmenis un to popularitāte arī izglītoto latviešu vidū. Pirmie latviešu kori Vidzemē un Kurzemē sāka veidoties 19. gadsimta 50. gadu beigās- 60. gadu sākumā, un pirmie lokālie latviešu dziesmu svētki notika 1864. gadā Valmieras apriņķa Dikļos. Sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijā dziedāšanas biedrību un koru skaits aizvien pieauga, un drīz arī Vietalvas apkaimi sasniedza šīs jaunās vēsmas.

1867. gadā skolotājs Jānis Bēķis Odzienas Mežsētu pagasta skolā izveidoja pirmo zēnu kori, kurš dziedāja četrbalsīgi jeb kā toreiz teica: „uz balsīm”. Odzienas barons Rūdolfs fon Brimmers bija liels mūzikas mīļotājs, šo kori uzaicināja koncertēt Odzienas pilī un Vietalvas luterāņu baznīcā . Drīz arī citās Vietalvas apkaimes skolās radās skolēnu kori, un to vadītāji 1868. gadā kopā ar citiem dziedāt gribētājiem, izveidoja pirmo vīru kori, kurš sniedza vairākus koncertus apkaimes muižās un baznīcās. Tomēr pēc gada šis koris iznīka, jo neviens no tā dalībniekiem īsti nezināja kora dziedāšanas teoriju, un arī vadītāja dotību nevienam nebija.

Vietalvā ierodas tautiskās atmodas darbinieki

 Juris Bōrs un Juris Kalniņš.

Izveidojas Vietalvas Dziedātāju biedrība un koris

Juris Bōrs- Vietalvas Dziedātāju 

biedrības pirmais priekšsēdis.

Tomēr augstākie spēki bija labvēlīgi Vietalvas apkaimes dziesmu mīļotājiem, un viņi drīz ieguva lieliskus vadoņus. 1869. gada vasarā par Vietalvas muižas pārvaldnieku un luterāņu draudzes priekšnieku kļuva enerģisks tautsaimnieks un lielisks organizators- mēdzūlietis Juris Bōrs. Un 1870. gada janvāra sākumā par Vietalvas draudzes skolas pārzini sāka strādāt 22 gadus jaunais Valkas skolotāju semināra absolvents Juris Kalniņš, kurš pirms piecarpus gadiem kā jaunietis bija piedalījies Dikļu dziesmu svētkos, kuru rīkotājs bija viņa mātesbrālis Juris Neikens, luterāņu mācītājs un latviešu kultūras darbinieks. J. Kalniņš bija izcils pedagogs, talantīgs un lieliski izglītots kora diriģents, kā ar prasmīgs vadītājs. Jau strādājot savā pirmajā darbavietā Ļaudonas draudzes skolā, viņš izveidoja kori „Līga”, kura sniegums sabiedrībā tika augstu novērtēts. Jaunais skolotājs jau pirmajās dienās pēc ierašanās un iekārtošanās savā jaunajā dzīvoklī Vietalvas draudzes skolā, sāka iepazīt sev līdz šim nezināmo pagastu un tā iedzīvotājus. Drīz vien Kalniņš iepazinās ar dažiem dziesmu mīļotājiem, kuri pastāvīgi pulcējās J.Bōra mājā Vietalvas muižā, un pievienojās viņiem, izveidojot dziedātāju kvartetu. Februārī šī četrotne sniedza pirmo koncertu Odzienas pilī muižnieku Brimmeru dzimtas svētkos, un viņu priekšnesums ne vien guva augstu novērtējumu vietējo muižnieku vidū, bet arī sajūsmināja citus koncerta klausītājus- Vietalvas apkaimes izglītotākos latviešus un modināja viņos vēlmi atkal dziedāt kopā. Lieldienu svētdienas dievkalpojumā Vietalvas baznīcā ar garīgo dziesmu koncertu J.Kalniņa vadībā jau uzstājās oktets. Šajā astoņu dziedātāju ansamblī bija gan latvieši, gan baltvācieši, tostarp pat barona fon Brimmera meitas Ženija un Annija- ļoti daiļu balsu īpašnieces. Okteta izcilais priekšnesums sajūsmināja ļoti daudzus baznīcēnus, bet vietējās jaunatnes vidū tas izraisīja īpaši lielu sajūsmu un interesi par šādu daudzbalsīgu dziedāšanu. Tāpēc Juris Kalniņš pēc priekšnesuma aicināja visus apkaimes dziesmu mīļotājus sapulcēties 1870. gada 10. maijā draudzes skolā uz daudzbalsīgas dziedāšanas izkopšanu.

Uz šo aicinājumu atsaucās ne vien daudzi Vietalvas apkaimes jaunekļi, bet arī vairāki vīri pusmūža gados. J.Kalniņa, J.Bora un viņu domubiedru darbība un iniciatīvas guva atbalstu ielā daļā vietējās sabiedrības, taču daudzi konservatīvāki un aizspriedumainākie novadnieki bija pret šādām jaunmodīgām izdarībām. Turklāt latvju jaunietes un pat precētas sievietes Vietalvas korī nedrīkstēja stāties, jo tolaik vēl Latvijas laukos valdīja ļoti konservatīvs uzskats, ka sievietes nedrīkst piedalīties sabiedriskos pasākumos kopā ar vīriešiem un publiski uzstāties. 

1870. gada 10. (pēc jaunā stila- 22.) maijā sapulcē draudzes skolā ieradās daudzi ieinteresētie novadnieki, un tika izveidots vīru koris. Taču pēc Jura Kalniņa ierosinājuma tika nodibināta arī Vietalvas Dziedātāju biedrība (turpmāk-VDzB), ar mērķi veicināt tautas Atmodu ne vien ar kora dziedāšanu, bet arī ar dažādiem izglītojošiem un saviesīgiem pasākumiem. Astoņpadsmit vīri no Vietalvas, Odzienas un Sausnējas pagastiem kļuva par biedrības aktīvajiem biedriem un kora dalībniekiem. Tie bija: Juris Kalniņš, Jānis Rocēns, Brencis Rocēns, Jēkabs Dzenis, Andrejs Jankavs, Andrejs Baumanis, Jānis Ķerķis, Jānis Bēķis, Andrejs Liepiņš, Mārtiņš Augusts, Vīlips Šūlmans, Jānis Ozoliņš, Reinis Veidemanis, Antons Veispāls, Jānis Vagulis, Andrejs Mežsēts, Augusts Pētersons un Andrejs Konstants. Biedrības dibinātāju vidū bija arī daži klusie biedri jeb atbalstītāji, kuri korī nedziedāja, taču organizatoriski un finansiāli atbalstīja kora darbību un citus biedrības pasākumus. Tie bija- Juris Bōrs, Teodors Vīzemanis, Alberts Vīzemanis, Indriķis Rumpe un Frīdrihs Pētersons. Par kora diriģentu ievēlēja J.Kalniņu, bet par biedrības priekšnieku- J. Bōru.

Jaunais diriģents tūlīt kora dalībniekus sadalīja četrās balsīs un viņiem izsniedza mācāmo dziesmu tekstus un notis. Koristi vienojās, ka mēģinājumi notiks katru svētdienu draudzes skolā. J.Kalniņš, līdztekus apzinīgam darbam skolā un draudzes ķestera jeb mācītāja palīga pienākumu veikšanai, centīgi strādāja ar jauno kori, vēloties iemācīt Vietalvas dziedātājiem to, ko pats bija iemācījies Valkas skolotāju seminārā latviešu kora mākslas pamatlicēja Jāņa Cimzes vadītajās mūzikas nodarbībās. 

Koristi savukārt regulāri apmeklēja mēģinājumus (kaut arī daudziem no viņiem uz mēģinājumu vietu bija jāiet kājām pat 10-15 kilometri) un apzinīgi mācījās, lai apgūtu četrbalsīgo dziedāšanu un plašu repertuāru, kurā ietilpa kā garīgās dziesmas tā latviešu tautas dziesmas. 1870. gada Ziemassvētkos Vietalvas baznīcā koris sniedza savu pirmo publisko koncertu ar labi izkoptu garīgo dziesmu repertuāru. Vēsts par  jaunizveidotā kora koncertu  izraisīja milzu interesi apkaimes sabiedrībā, un lielais dievnams Ziemassvētkos bija pārpildīts (tā kā Vietalvas baznīcā bija 400 sēdvietas un ap 600 stāvvietām, tad var secināt, ka šo pirmo publisko VDzB kora koncertu noklausījās apmēram 1000 cilvēku). Biedrības vīru lieliskais priekšnesums ļoti patīkami pārsteidza klausītāju vairākumu, jo reti kurš bija gaidījis tik kvalitatīvu sniegumu no kora, kurš pavisam nesen izveidots.

Biedrības pirmā gada svētki.

Vietalvieši kļūst pazīstami visā Latvijā

Vietalvas Dziedātāju biedrības darbiniekiem pirmajos gados bija ļoti labas attiecības ar vietējiem vācu muižniekiem. Odzienas barons Rūdolfs fon Brimmers un Vietalvas brīvkumgs Vilhelms fon der Pālens, atšķirībā no ārkārtīgi konservatīvās Baltijas vācu muižniecības vairākuma, bija lieli humānisti, kultūras mīļotāji un mecenāti, un ļoti labvēlīgi attiecās pret latviešiem un tautiskās Atmodas darbiniekiem. Vietalvas koris, pateikdamies saviem labvēļiem, rīkoja vairākus koncertus Vietalvas un Odzienas muižās, sava priekšnesuma repertuārā iekļaujot arī dažas iecienītas vācu dziesmas. R.Brimmers no savas puses atvēlēja lepnās Odzienas pils krāšņo parku VDzB pirmā gada jubilejas svētkiem, turklāt šim pasākumam sarūpēja militāro orķestri, un uz svētkiem ielūdza vairāku apkārtēju muižnieku ģimenes. Uz biedrības svētkiem ieradās ļoti daudzi novadnieki, taču konservatīvākie un taupīgākie  nepirka ieejas biļetes, bet pāri parka žogam visu vēroja un brīnījās, ka vācu lielskungi ir tik draudzīgi pret latviešiem, ka Odzienas baronu “freilenes” dzied kopā ar „bauru” puišiem, un, kaut kas traks, ballē muižnieki dejo ar latvietēm, bet biedrības jaunekļi un vīri droši dancina jaunās muižnieces un pat Odzienas pilskundzi. Svētku laikā barona Brimmera meitas uzdāvināja diriģentam Kalniņam pašu pašūtu greznu biedrības karogu no balta zīda ar skaistiem krāsainiem izšuvumiem. Tas ļoti iepriecināja biedrības darbiniekus, tāpēc kora priekšnesumi tika izpildīti īpaši skaisti un apgaroti.

Uz VDzB pirmajiem un otrajiem gada svētkiem ieradās arī vairāki vadošie latviešu Atmodas darbinieki- Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Bernhards Dīriķis un Vecbiebalgas Dziedātāju biedrības pārstāvji brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes un Jēkabs Pilsātnieks. Šie ievērojamie viesi augstu novērtēja Vietalvas biedrības veikumu un mudināja tās darbiniekus iesaistīties plašākā pārnovadu kultūras apritē. Atsaucoties uz šo aicinājumu, vietalvieši apmeklēja vairāku Vidzemes biedrību pasākumus un tur koncertēja. 1872. gada 19. februārī Vietalvas biedrība apsveica Rīgas Latviešu biedrību tās 4. gadadienā un, ar lieliski izpildītām kora dziesmām, sajūsmināja kā rīdziniekus, tā daudzos lauku biedrību pārstāvjus. Svētku mielasta laikā Latvijas biedrību vadošie darbinieki apsprieda jautājumu, kā panākt tuvināšanos starp pilsētu un lauku latviešiem un visas Latvijas kultūras biedrību darbiniekiem. Un Juris Kalniņš, uzrunādams klātesošos, ierosināja, lai Rīgas Latviešu biedrība uzņemtos iniciatīvu saaicināt visus latviešu korus uz kopīgiem dziedāšanas svētkiem. Šī doma bija jau labu laiku briedusi latviešu kultūras darbinieku un vietējo dziesmu svētku rīkotāju prātos gan Vidzemē, gan Kurzemē, un skaļi izteikta šajā Atmodas vadoņu forumā, guva vispārēju piekrišanu.

Pirmo vispārējo latviešu Dziedāšanas svētku karogs

Pirmie Dziesmu svētki. Vietalvas kora priekšnesums 

un domstarpības godalgu piešķiršanā

           
Rīgas Latviešu biedrības sarīkotie 1. vispārējie latviešu dziedāšanas svētki notika 1873. gada jūnija beigās Rīgā, Latviešu biedrības namā un Ķeizardārzā. Tajos piedalījās 43 latviešu kori no Vidzemes un Kurzemes guberņu pilsētām un laukiem ar 1035 dziedātājiem. Svētku atklāšanas svinīgajā aktā, pēc rīcības komitejas priekšnieka Riharda Tomsona un citu organizētāju uzrunām, Baltijas skolotāju semināra koris pirmo reizi atskaņoja īpaši Dziesmu svētkiem veltīto Kārļa Baumaņa dziesmu "Dievs, svētī Latviju", kura 45 gadus vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas valsts himnu.

Pirmo dziesmu svētku gājiens pie Rīgas Latviešu biedrības nama

Pavisam pirmajos svētkos piedalījās tikai piecpadsmit kori, taču jāatceras, ka Latvijas laukos koru veidošana bija vēl tikai sākuma stadijā. Taču Vietalvas vīru koris bija šo pirmo svētku dalībnieku vidū. Diriģents J.Kalniņš no 50 biedrības dziedoņiem bija atlasījis 16 vislabākos koristus. Vietalvieši bija lieliski sagatavojušies šiem dziesmu svētkiem ar labi izvēlētu, teicami noslīpētu dziesmu repertuāru. Lai ļautu lasītājiem pašiem nedaudz iejusties šajos svētkos, citēšu vienu fragmentu no trīsdesmito gadu Vietalvas novadpētnieka Nikolaja Avena raksta (kurš balstīts uz vairāku biedrī bas dibinātāju un 1. Dziesmu svētku dalībnieku liecībām) par VDzB kora uzstāšanos dziesmu karā:

          "Vietalviešiem pēc izlozes vajadzējis dziedāt kā otrajiem, bet Rendas koris kaut kādu apstākļu dēļ nav varējis uzstāties, tādēļ vietalvieši ievadījuši “dziesmu karu” ar dziesmu “Rīga dimd”. Vietalviešu atskaņojums saņēmis vēl nepieredzētu aplausu vētru, pieprasot tās atkārtojumu; dziesmu arī atkārtojuši, kas sacēlis vēl lielāku sajūsmu un aplausi nemaz negribējuši rimties. Pēc noteikumiem katram korim dziesmu karā bijis jāuzstājas ar trim dziesmām, un vietalvieši gaidījuši, kad varēs skandināt citas dziesmas un rādīt savas spējas, bet aplausi nerimušies un, piekāpjoties tautas prasībai, to pašu dziesmu nācies atkārtot trešo reizi, ar ko arī beigusies viņu piedalīšanās dziesmu karā. Kora atstāto iespaidu pastiprināja arī tas, ka vietalvieši bija visi vienādi ģērbušies, un jau iebraucot Rīgā, visi nopirkuši vienādas cepures ar melniem, spīdīgiem nagiem un uzvilkuši glazē cimdus. Lai gan līdz dziesmu karā paredzētajām trīs dziesmām vietalvieši nemaz netika, tomēr ar savu laimīgi izvēlēto un noskandināto “Rīga dimd”, vietalvieši kā ar pērkona bazūnēm sadimdināja visu Rīgu un tūlīt iekaroja klausītāju sirdis. Godalgu dalīšanā izcēlās domstarpības: tauta lēmusi un pieprasījusi pirmo un pelnīto godalgu piešķirt brašajiem vietalviešiem, bet žūrija bija citās domās, it sevišķi J.Cimze (kas tomēr piekritis trešās godalgas piešķiršanai). Kad šīs godalgu piešķiršanas domstarpības kļuvušas zināmas, biedrības priekšnieks Juris Bōrs griezies pie žūrijas, pateicies tai par parādīto godu un no jebkādas godalgas saņemšanas atteicies, piebilzdams: ja mums nedod to godalgu, ko spriež tauta, tad nevajag nekādas,- un ar visu kori aizgājis uz bufeti, kur visiem pasūtījis kafiju ar rumu".

          Un tā vietalvieši palika bez pelnītās godalgas, bet dziesmu kara žūrija 1. godalgu piešķīra Mazsalacas vīru korim, 2.- Cēsu korim, 3.- Vecpiebalgas korim. Kā redzam, arī tajos laikos latvieši ir gan spējuši vajadzības gadījumā rīkoties vienoti un saliedēti, gan savā reizē strīdējušies un spītējušies par mazāk būtiskām lietām.Tomēr vietalvieši guva labu mācību no šo svētku pārpratumiem un domstarpībām, un vēl labāk sagatavojās 2. Dziesmu svētkiem, kuros Vietalvas koris uzstājās spīdoši.

Vietalvieši triumfē otrajos dziesmu svētkos

           Otrie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki norisinājās Rīgā no 1880. gada 17. līdz 20.jūnijam. Koru virsdiriģenti ir Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Tajos piedalījās jau 70 kori ar 1624 dziedātājiem. Šie dziesmu svētki izraisīja milzīgu interesi ne tikai rīdziniekos, bet arī latviešos no lauku apvidiem, kuri bija ieradušies Rīgā. Ļoti vērienīgs bija 2. Dziedāšanas svētku dalībnieku gājiens. To labi ilustrē  19. gs. latviešu literāta Lautenbaha-Jūsmiņa iespaidi:

 ..Lūkojoties uz staltajiem , glītajiem gājējiem un greznajām , možajām gājējām , kurus svētku drēbes jauki pušķoja — izskatījās diženais gājiens kā kāda it visai grezna, milzīga puķu un augu vija, kas caur lepnās Rīgas ielām vijās un mijās; kā kāda milzīga krāšņa lente, kas milzīgu milzī gajā goda vaiņagā saistās. Gājēju milzīgai rindai no katras puses plūda līdz neskaitāmi tautu bari un pulki, gan kā varenos lielos dambjos dambēdamies, gan kā spēcīgās straumēs tecēdami, gan biezās drūzmas spiezdamies un kā jūras bangas uz priekšu vel­damies. Gadu simteņiem nosirmojusē Rīga gan nebūs vēl nekad piedzīvojusi un redzējusi tāda gājiena...

II Vispārējo Dziedāšanas
svētku dalībnieka nozīmīte

Otrajos Vispārējos dziedāšanas svētkos 1880. gadā Vietalvas jauktais koris (pakāpeniski korī iesaistījās arī sievietes, pārvarot aizspriedumu, ka tās publiski kopā ar vīriešiem nedrīkst uzstāties) Jura Kalniņa vadībā uzstājās spīdoši, un žūrija, kaut arī ne vienprātīgi (atkal pret Kalniņu nostājās Cimze, ar kuru viņam bija nopietnas domstarpības par skolotāja aktīvu darbošanos tautiskās atmodas kustībā), nolēma lieliskajiem vietalviešiem piešķirt 1. godalgu- lielo sudraba liru ar uzrakstu vienā pusē: „Uz otriem vispārejiem Latviešu dziedašanas svētkiem 1880”, otrā pusē: „Vietalvas labdaribas biedribas jauktam korim”. Par to, cik augstā kvalitātē bija izkopta vietalviešu dziedāšana, var spriest pēc tā laika latviešu un krievu laikrakstu atsauksmēm, kurās tika slavēts Vietalvas Labdarības biedrības koris: 

Pārāks par visiem koriem parādījās Vietalvas jauktais koris. Tanī bija viss savienots, kas tik var vien padarīt dziedāšanu par augstu dailes baudījumu, kas sirdi un prātu pacilā. Balsis bija skaidras, spirgtas un brangas. Dziedāšana bija droša, veikla un saprātīga. Balsu skaņa bija apbrīnojama. Klausītāji, dikti rokas plaukšķinādami un urrā un da capo saukdami, godāja teicamo dziedāšanu. Kora va­donis J. Kalniņš kļuva ārā saukts un caur uzslavas saucieniem ap­sveicināts Gan reti būs atticies, ka visas balsis tādā vienprātībā savienojās, pirmo algu piešķirot. Teicamo kori godināja aizgūtnēm visi klausītāji (latviskā avīze Balss)

Ļoti labu novērtējumu Vietalvas kora sniegumam sniedza  konservatīvais baltvācu laikraksts Rigasche Zeitung,kurš parasti visai atturīgi  atsaucās par latviešu sasniegumiem, arī mūzikas jomā. Baltvāciešu laikraksts raksta

Vietalvas jauktais koris II Dziedāšanas svētkos. 1880. g. jūnijs. 

No visiem koriem katrā ziņā Vietalvas korim mums jāierāda pirmā vieta. Spirgtums, noskaņotība, pie tam pilnīgs balsu sa­mērs, noteikts un drošs balsu saplūdums, smalki izcelti nianšu kāpi­nājumi un absolūti skaidrais, korektais izpildījums nostāda šo kori pāri par visiem citiem. Piekrišana pēc nodziedātām dziesmām, sevišķi pēc Mendelsona "Medinieku dziesmas", negribēja rimties, un kora vadoni Kalniņa kungu, kam arī mēs šinī vietā izsakām nedalītu atzinību, godināja vairākas reizes izsaucot.
Uzvara II Vispārējos Dziedāšanas svētkos jāuzskata tieši par diriģenta Jura Kalniņa neatlaidīgā darba rezultātu. Šis sasniegums ir unikāls Vietalvas vēsturē un nav vairs atkārtojies, lai gan Vietalvas koris piedalījās visos Latvijas brīvvalsts Dziesmu svētkos.

III Vispārējos dziedāšanas svētkos 1888. gadā vietalvieši (tie bija pēdējie dziesmu svētki, kuros piedalījās diriģenta  Jura Kalniņa vadīts koris) 117 koru konkurencē ieguva trešo vietu.

JURIS KALNIŅŠ- ATMODAS NESĒJS

Juris Kalniņš (1847- 1919, literārais pseidonīms- Prātkopis) bija viens no pirmās nacionālās atmodas līderiem Vidzemes laukos. Viņš bija unikāla personība- izcils skolotājs, ļoti talantīgs kordiriģents, aktīvs sabiedriskais darbinieks- jaunlatvietis, publicists, laikrakstu redakciju darbinieks un literāts, kuram bija ļoti liela loma nacionālajā atmodā Vietalvas novadā un visā Vidzemē.

SKOLAS GAITAS

Juris Kalniņš ir dzimis 1847.gada 8.decembrī (pēc jaunā laika skaitīšanas stila- 21. decembrī) Valmieras apriņķa Ārciema pagasta Kānačos (tagad tie atrodas Limbažu rajona Pāles pagastā).

Juris Kalniņš mācības uzsāka Ārciema pagasta skolā, pēc tam mācījās Dikļu draudzes skolā, bet brīvo laiku pavadīja Dikļu mācītājmuižā pie krusttēva- mācītāja, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Jura Neikena. Pēc draudzes skolas beigšanas Juris mācības turpināja Limbažu apriņķa skolā un beidza tās kursu 1865.gadā, pēc tam, Neikena mudināts,  iestājās Jāņa Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā.

         Semināra laikā Juris Kalniņš iepazina jaunlatviešu idejas, un tās, īpaši latviešu valodas godā celšanu, atzina par labām un pareizām. Kalniņš absolvēja šo mācību iestādi 1868.gadā, līdzi paņemot bagātīgas zināšanas un prasmes, kā arī degsmi sniegt seminārā gūto latviešu jaunajai paaudzei.

DARBS SKOLĀ

Pirmā Jura Kalniņa darba vieta bija Cēsu apriņķa Ļaudonas Emīlijas draudzes skola, kur no 1868. gada rudens viņš strādāja par palīgskolotāju. Būdams muzikāli apdāvināts un gribēdams seminārā gūto mīlestību uz dziesmu modināt citos, Kalniņš nodibināja kori “Līga”. Jau īsā laikā jaunais skolotājs pierādīja, ka ir talantīgs un prasmīgs pedagogs un kordiriģents.

Pēc pirmā darba gada, uzzinājis, ka kļuvusi vakanta Vietalvas draudzes skolas skolotāja vieta, Juris Kalniņš pieteicās uz to, jo gribēja strādāt patstāvīgi. Kalniņš Vietalvas draudzes skolā sāka strādāt 1870. gada janvāra sākumā pēc Ziemassvētku brīvlaika.

Par skolēniem Kalniņš domāja, ka bērns ir līdzīgs mālam, no kā var izveidot jebko. Ja viņš nonāk sliktās rokās, tad tiek sabojāts, bet turpretim apzinīga un apdāvināta audzinātāja rokās viņš pārvēršas par labu cilvēku, savas tautas locekli.

Kāds bijušais Kalniņa skolnieks liecina, ka šis skolotājs vienmēr bijis ļoti laipns, sirsnīgs un iejūtīgs attiecībās ar audzēkņiem. „Netiku piedzīvojis, ka ievērojamais pedagogs (..) būtu kādu skolēnu sodījis, un tomēr visi kā viens izjuta pret viņu lielu cienību un mīlestību,- pietika audzinātāja pārmetoša acu skata vai zobgalīga izteiciena, ko viņš dažreiz pielietoja, lai skolnieks nosarktu aiz kauna, ja tas bija ko nepareizi izdarījis. Pret nerātņiem Kalniņu Juris teica pamācošus un dziļi aizkustinošus vārdus, ka arī tiem cita soda nebija vajadzīgs”.

„Pat Jura Kalniņa smaids izskatījies savādas nopietnības pilns. Viņš nekad nav bāris skolēnus, bet nogrēkojušos iesaucis pie sevis un ar vienkāršu, tēvišķu pamācību un aizrādījumu par pārkāpuma nekorektumu, vienkāršiem mīļiem vārdiem tā iespaidojis, ka vainīgais izgājis ārā sarkans kā pirtī izpērts. Viņa skats vien iespaidojis skolēnus un licis saprast, ka uzvešanās nav korekta”.

Lai skolēnos attīstītu patstāvīgas domāšanas un spriešanas spējas, Kalniņš Vietalvas draudzes skolā ieviesa „priekšnesumu un jautājumu izskaidrojamos vakarus ar skolniekiem”. Divreiz nedēļā pēc stundām „skolotājs pats cēla priekšā vai nu savus izstrādājumus vai arī uzdeva vecākiem skolniekiem izstrādāt kādu priekšnesumu, kamēr citiem bija jālasa vai jādeklamē priekšā kāds sacerējums no ievērojamākiem rakstniekiem un dzejniekiem. Arī pieaugušie ļaudis ar laiku mēdza atnākt no draudzes skolas tuvākām mājām par klausītājiem uz šiem vakariem”.

 „Pēc tam visi kopā pārsprieda priekšnesumu vispirms valodas, tad lietas ziņā. Izstrādātāji radinājās nopietnā, pēc iespējas vispusīgā lietas pārdomāšanā un skaidrā domu izlikšanā- pārspriedēji ātrā apķeršanā un acumirklīgā domu izteikšanā”.

KALNIŅA SKOLA- Vietalvas lut. draudzes skola

 (vēlāk- Izglītības Ministrijas skola, Vietalvas- Odzienas sešklasīgā pamatskola).
Uzcelta 1859. gadā, sagrauta 1944. gada augustā
smagajās kaujās starp padomju un vācu armijām

TAUTAS MODINĀŠANA CAUR KULTŪRU

Kad Juris Kalniņš sāka iepazīt savas jaunās skolas apkārtni, viņš Vietalvas muižas pārvaldnieka Jura Bora dzīvoklī satika trīs aizrautīgus mūziķus- Vietalvas pagasta skrīveri Andreju Jankavu, draudzes tiesneša brīvkunga Aleksandra fon der Pālena palīgu H. fon Zengbušu un tiesas darbvedi Johanu Kreicšteinu. Muzikāli apdāvinātais un izglītotais Kalniņš nekavējās pievienoties šai trijotnei, tādejādi izveidojot kvartetu. Drīz viņiem pievienojās Odzienas pagasta skrīveris Vīlips Šūlmanis un draudzes tiesas praktikants Augusts Pētersons.

„Sapulcēdamies pēc iespējas biežāk pie klavierēm tajā pašā Jura Boora viesmīlīgajā dzīvoklī,  sekstets Jura Kalniņa vadībā bija noslīpējies jau tiktāl, ka atzina par iespējamu izmantot gadījumu, kad pie Rudolfa fon Brimmera dzimtas svētkos tikko uzceltajā, visā Cēsu apriņķī skaistākajā Odzienas pilī bija atbraucis arī otrs draudzes patrons, barons Vilhelms fon der Pālens (..),  un pacienāt abus humānos muižniekus un viņu viesus ar savas dziesmu vāceles saturu. Ne tikai veco kungu, lielo dailes cienītāju acīs iemirdzējās jūtu izplūduma dimanti un pērles, bet arī viņu jaunā paaudze aizrāvās, un izteica vēlēšanos aktīvi piedalīties šajā ideālo jūtu apgarotajā dziedātāju pulciņā. Kad tajā iestājās abas fon Brimmera meitas Ženija un Mērija, izveidojās jau mazs koris: Ženija bija apdāvināta ar sevišķi daiļu soprānu, bet Mērija dziedājusi altu. Šis mazais koris neapmierinājās ar dziesmu skandināšanu tikai lepnajās Odzienas un Vietalvas pilīs vien, bet, sekodams tautskolotāju piemēram, 1870.gada Lieldienās kuplināja arī dievkalpojumus Vietalvas baznīcā, ar to rosinot draudzes, sevišķi jaunatnes sirdīs sajūsmu par kopdziedāšanu. Tas bija impulss, kas pamodināja vietalviešos un odzieniešos senču veco dziesmu garu.(..) Juris Kalniņš uztvēra te jau radušās dzirksteles un uzaicināja visus vietējās draudzes skolotājus un jauniešus- dziesmu mīļotājus- 1870.gada 10.maijā sapulcēties Vietalvas draudzes skolā uz vairākbalsīgas dziedāšanas izkopšanu. Šim aicinājumam sekoja ne tikai jaunatne vien, bet arī dažs pusmūža gadus sasniedzis vīrs”- tā raksta Nikolajs Avens.

1870. gada 10. (pēc jaunā stila- 22.) maijā tika nodibināta Vietalvas Dziedātāju biedrība, par tās kora diriģentu vienbalsīgi ievēlēja Juri Kalniņu, par biedrības priekšnieku- Juri Boru, ietekmīgo Vietalvas muižas pārvaldnieku.

Vietalvas Dziedātāju biedrības darbība jau drīz pēc dibināšanas izvērsās plašāk par dziedāšanu vien- jau 1871. gadā izveidojās teātra trupa, kura ļoti strauji ieguva atzinību kā Vietalvas novadā, tā arī visā Vidzemē. Jau dibināšanas dienā, par vienu no biedrības mērķiem izvirzīja nemitīgu cīņu „pret liekulību, māņticību, aizspriedumiem, netikumiem un par vispārējas izglītības un mācības izplatīšanu”.

Otrajos Vispārējos dziedāšanas svētkos 1880. gadā Vietalvas jauktais koris Jura Kalniņa vadībā uzstājās spīdoši, un žūrija nolēma lieliskajiem vietalviešiem piešķirt 1. godalgu-  sudraba liru.

Uzvara II Vispārējos Dziedāšanas svētkos jāuzskata par tieši diriģenta Jura Kalniņa neatlaidīgā darba rezultātu. Šis sasniegums ir unikāls Vietalvas vēsturē un nav vairs atkārtojies, lai arī Vietalvas koris piedalījās visos Latvijas brīvvalsts Dziesmu svētkos.

PĀRMAIŅU LAIKS KALNIŅA DZĪVĒ

Jura Kalniņa jaunlatviskie uzskati un aktīvā darbība biedrībā nepatika Vietalvas mācītājam Teodoram Dēbneram, kura pakļautībā atradās draudzes skola. Tāpēc viņš meklēja ieganstus, lai atlaistu skolotāju, un tos atrada Kalniņa publicistikā (tolaik skolotājiem bija aizliegts publicēties jaunlatviešu laikrakstos). Kaut arī Vietalvas sabiedrība aizstāvēja skolotāju, 1881. gada sākumā viņš tika atlaists. Divus gadu nostrādājis Rīgā laikraksta Baltijas Vēstnesis redakcijā, Juris Kalniņš Vietalvā atgriezās 1883. gada rudenī kā jaunizveidotās Podņēnu pareizticīgo skolas palīgskolotājs. Viņa popularitāte bija tik liela, ka jau pirmajā mācību gadā šajā nelielajā skolā mācījās ap 100 skolēnu, bet trīsstāvīgajā luterāņu draudzes skolā nebija pat desmit. 1887. gadā ar cariskās valdības atbalstu luterāņu draudzes skolu pārveidoja par Tautas Apgaismības ministrijas skolu par kuras priekšnieku un pirmo skolotāju iecēla Juri Kalniņu. Taču bija sācies skolu pārkrievošanas laiks un skaidri latviskais Kalniņš nepatika krievu ierēdņiem.

Pārkrievošana ministrijas skolā izpaudās, pirmkārt, nesamērīgajā krievu valodas stundu īpatsvarā. To skaits nedēļā pa mācību gadiem bija šāds- 1.mācību gadā- 9 stundas nedēļā, 2.m.g. arī 9 stundas, 3.m.g.- 8 st., 4.m.g.- 6 un 5.m.g. arī 6, kopā piecos mācību gados nedēļā 38 stundas, bet dzimtās valodas stundu skaits- 16 stundas!  Salīdzinājumam- tā dēvētās latviešu skolu pārvācošanas laikā pagastu skolās vācu valodu mācīja tikai 3 stundas nedēļā, bet draudzes skolās- 6 stundas nedēļā, kamēr latviešu valodu attiecīgi  16 un 8 stundas.

Otrkārt, ministrijas skolu pirmajā un otrajā mācību gadā pārējās stundas notika dzimtajā valodā, bet jau sākot no trešā gada visās stundās, izņemot dzimto valodu un ticības mācību, bija jārunā tikai krieviski.⁶³ Turklāt latviešu bērniem pat starpbrīžos savā starpā bija jāsarunājas krieviski, un šī noteikuma pārkāpējiem uz krūtīm bija jānēsā soda plāksne ar uzrakstu „Я говорил по латышски” (krievu val.: „Es runāju latviski”)... Tāda bija krieviskā tautas apgaismība.

Juris Kalniņš ar sievu Šarloti Mežaku. Ap 1892. gadu

 Juris Kalniņš apprecējās tikai 1890. gadā četrdesmit divu gadu vecumā ar „jau senāk uzcerēto "savas tautas zilacīti",  septiņpadsmit gadus jauno Šarloti Mežaku, kuru pats 1873. gadā nokristīja un vēlāk mācīja Vietalvas ministrijas skolā, un kurai deva līdzekļus tālākai izglītībai. Viņi tika salaulāti Kokneses luterāņu baznīcā 1890. gada 14. oktobrī. Šajā laulībā piedzima trīs meitas - Milda, Anna, Marta un dēls Valdis Edgars.

AIZIEŠANA 

Juris Kalniņš otrreiz aizgāja no Vietalvas 1894. gada pavasarī, šoreiz uz visiem laikiem. Viņš ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu un strādāja avīžu redakcijās, kā arī rakstīja grāmatas. 1906. gadā Kalniņam kā Baltijas Vēstneša atbildīgajam redaktoram par kādu tajā publicēto revolucionāro rakstu piesprieda 6 mēnešus cietumsoda.

1919. gada sākumā lielinieku sarkanā terora laikā Juris Kalniņš vēlreiz nokļuva ieslodzījumā. 1919. gada 23. maijā, kad lielinieki bija padzīti no Rīgas, un pilsētā ienāca latviešu nacionālā karaspēka daļas, viņš teica: „Mani tautiskie centieni ir piepildīti!”

Iedragātās veselības dēļ Juris Kalniņš nomira ar sirdstrieku 1919. gada 29. jūnijā 71 gada vecumā. Viņu apglabāja 3. jūlijā Rīgas Jāņa draudzes kapsētā (tagad - Lielie kapi). Par spīti kara laikam, kapos bija daudz cilvēku, kuri vēlējās pateikt pēdējās ardievas cīnītājam par latvisku Latviju.  Viņu izvadīja mācītājs Jānis Meirens, pie kapa runāja Baltijas Vēstneša  līdzstrādnieki un Kalniņa draugi. Zīmīgi ir Baltijas Vēstneša redaktora Nikolaja Šiliņa vārdi: „Šai lielajā pārveidošanās acumirklī satiekas Jura Kalniņa no jaunības līdz pēdējām mūža dienām lolotās ilgas ar reālo, lielo, tuvo nākotni. Bez latviešu atmodas laikmeta nebūtu Latvijas patstāvības!”

Tā kā kara stāvokļa dēļ nebija ieradušies Vietalvas Labdarības biedrības pārstāvji (Rīgā vēl atradās vācu karaspēks un pulkveža J.Baloža brigāde, Vidzemē- Igaunijas nacionālā armija un tās sabiedrotā Ziemeļatvijas brigāde pulkveža J.Zemitāna vadībā , bet aiz Aiviekstes vēl turējās Sarkanā armija), vietalviešu vārdā runāja Latvijas Armijas leitnants (vēlākais pulkvedis) Jānis Žīds. Tikai dažus gadus vēlāk VLB darbinieki aizbrauca atdot godu savam vadonim un uz Kalniņa kapa uzlika lielu vainagu.

Vietalvieši dodas uz Jura Kalniņa atdusas vietu Lielajos kapos. 1.11. 1936. 

Vēlākos gados blakus Jura Kalniņa kapam vēlāk novietots skaists, zīmīgs piemineklis atvērtas grāmatas formā. Diemžēl padomju laikā, kad pagātnes kultūras vērtību noliedzēji nopostīja Lielos kapus, pazuda arī Jura Kalniņa kapa piemineklis, un vairs nav zināma pat viņa atdusas vieta... Tā nu šim dižajam vīram nav nevienas piemiņas vietas- ne dzimtajā Ārciemā, ne Vietalvā,  nedz arī Rīgā. Smago un ilgstošo 1944. gada augusta kauju laikā tika nopostīta arī Kalniņa skola- kādreizējā Vietalvas draudzes skola, vēlākā ministrijas skola, Vietalvas- Odzienas II pakāpes pamatskola un Vietalvas  sešklasīgā pamatskola, kura Latvijas brīvvalsts laikā bija nosaukta viņa vārdā. Arī Kalniņa izlolotās Vietalvas Labdarības biedrības nams nodega tajās skarbajās dienās. Emīlija Prūsa savā kultūrvēsturiskajā romānā „Gaismu sauca, gaisma ausa...” savulaik rakstīja: „Latviešu tauta nav uzcēlusi pieminekli Jurim Kalniņam”.. Atjaunotajā Latvijas valstī ir atkal jāceļ godā tie Pirmās Atmodas darbinieki, kas bija nacionālās neatkarības Celmlauži. Manuprāt, mūsu paaudzei  pateicībā vajadzētu Vietalvā uzcelt pieminekli dižajam latviešu tautas modinātājam Jurim Kalniņam.