 |
| Indriķis Rumpe ap 1885. gadu |
Vēstures
literatūrā par Pļaviņu apkaimi 19. gadsimta 2. pusē ir daudzkārt
pieminēts lieltirgotājs un mecenāts Indriķis Rumpe. Kļuvis
bagāts ar lauksaimniecības preču vairumtirdzniecību, viņš
materiāli atbalstīja vairākas latviešu sabiedriskās
organizācijas un dāsni ziedoja līdzekļus Vietalvas labdarības
nama un Pļaviņu luterāņu baznīcas celšanai. Kas tad bija šis
vīrs, un kā viņš bija ticis pie lielas turības laikā, kad tikai
maza daļa latviešu jau bija kļuvuši par pilsētu un lauku
uzņēmējiem, bet vairākums strādāja algotā darbā dažādās
saimniecības nozarēs?
Zemnieka dēls kļūst par tirgotāju
Indriķis
Rumpe piedzima 1842. gada 21. aprīlī Jaunkalsnavas pagasta
„Rumpēs” zemkopju Indriķa un Edes ģimenē kā jaunākais no
četriem bērniem- to apliecina nesen uzietais ieraksts arhīva
baznīcu grāmatās. Pēc Kalsnavas draudzes skolas un Jēkabpils
apriņķa skolas absolvēšanas, apķērīgais, enerģiskais un
uzņēmīgais jauneklis sāka darboties tirdzniecībā. Viņš
lieliski izmantoja iespējas, ko uzņēmīgiem ļaudīm sniedza
saimnieciskā apvērsuma laikmets, kad 19. gadsimta vidū Latvijā,
pēc dzimtbūšanas iekārtas atcelšanas Baltijas guberņās un visā
Krievijas impērijā, strauji attīstījās ražošanas un transporta
mehanizācija, preču ražošana ar algota darbaspēku un brīvā
tirgus saimniecība.
Pļaviņu
apkaimes saimniecisko un sabiedrisko uzplaukumu ārkārtīgi
veicināja pirms 150 gadiem- 1861. gadā atklātā dzelzceļa līnija
Rīga- Dinaburga [Daugavpils]- Orla un Stukmaņu pagastā netālu no
Pļavu kroga izveidotā Stukmaņu stacija (Station Stockmannshof).
Dzelzceļa satiksme sniedza plašas iespējas mūsu puses lauku
ļaudīm ļoti ātri nokļūt Rīgā un nogādāt turp saražotās
lauksaimniecības preces. Starp Stukmaņu staciju un Pļavu krogu
(tagad tā vietā atrodas Pļaviņu kultūras nams) pļavu un ganību
vietā sāka veidoties apdzīvota vieta ar preču noliktavām,
tirgotavām un vēlāk arī ar tirdzniecības darbinieku mājokļiem.
Indriķis Rumpe bija pirmais, kurš mūsu pusē sāka vērienīgi
izmantot dzelzceļa satiksmes sniegtās iespējas, izmantojot to
lauksaimniecības preču vairumtirdzniecībā. Rumpe 19. gadsimta
sešdesmito gadu sākumā nopirka Pļavu krogu un blakus Stukmaņu
dzelzceļa stacijai uzcēla preču noliktavas (spīķerus), bet
septiņdesmito gadu beigās uzbūvēja lielu namu Daugavas krastā,
kurā bija veikals (tolaik saukts- Rumpes bode) un viņa ģimenes
dzīvoklis (tagad- saimniecības preču veikals un viesnīca
Pļaviņās Daugavas ielā).
Lieltirgotājs
un rūpnieks
Kad
Rumpes tirdzniecības uzņēmums, ļoti veiksmīgi darbojoties, sāka
nest lielu peļņu, Indriķis nolēma uzpirktās lauksaimniecības
preces eksportēt uz ārzemēm, neizmantojot no vietējo starpnieku
dārgos pakalpojumus. I.Rumpe ieguva Rīgas Lielās ģildes
lieltirgotāja licenci ar eksportētāja tiesībām, kas tolaik
maksāja ļoti lielu naudu- 500 cariskās Krievijas rubļus. Lielās
ģildes tirgoņiem tolaik bija gandrīz tādas pašas privilēģijas,
kādas bija Baltijas muižniekiem un viņiem pielīdzinātām augstām
valsts amatpersonām. Rumpe organizēja lauksaimniecības preču
uzpirkšanu plašā apkārtnē, viņa pilnvarotie pārstāvji -
Mārtiņš Zvejnieks no Odzienas un Andrejs Dūms no Vietalvas -
vasarās apbraukāja apkārtējos pagastus pat līdz Lubānai un
Cesvainei, un nopirka no zemniekiem ražu, kad tā vēl atradās
vārpās. Rumpes uzdevumā uzpircēji un saimnieki noslēdza labības
un linu pirkšanas darījumus ar rokas naudas priekšapmaksu. Rudeņos
pēc apkūlībām zemnieku pajūgi ar lauksaimnieciskajiem ražojumiem
no visām pusēm saplūda Stukmaņu stacijā, un pēc pilnas samaksas
preces tika novietotas Rumpes noliktavās, bet nereti labības maisi
no zemnieku vezumiem tika pa tiešo pārkrauti uz vagoniem. Tālāk
preču vilcienu sastāvi devās uz Rīgas ostu, un tur labība tika
pārkrauta pa tiešo uz ārzemju tirgotāju kuģiem.
Indriķis
Rumpe (jeb Stukmaņu
lielais Ruemps- kā
viņu esot dēvējuši Kalsnavas- Vietalvas puses ļaudis vietējā
izloksnē) tādejādi nodrošināja latviešu zemniekiem drošu ražas
nodošanu un samaksu, turklāt izskauda arī mazos, nereti negodīgos,
labības un linu uzpircējus. Rumpes uzņēmums ne vien uzpirka
lauksaimniecības ražojumus no zemniekiem, bet arī savās
tirgotavās Stukmaņos, Kalsnavā, Odzienā un citur pārdeva viņiem
sēklas graudus un dažādus minerālmēslus par samērīgām cenām.
Rumpes vērienīgā rīcība latviešu zemniekus nostādīja uz daudz
drošākiem pamatiem, viņi sasniedza tādu labklājības līmeni, ka
varēja savus bērnus sūtīt augstākās skolās un atļauties
maksāt arī par kulturālām vajadzībām. Lielais tirdzniecības
apgrozījums vairoja arī paša Indriķa Rumpes turību, un 19.
gadsimta beigās Stukmaņu grāfs Medems esot teicis, ka „Rumpis
miestā dzīvojot turīgāk un pārticīgāk, nekā viņš Stukmaņu
pilī.” Sekojot Rumpes piemēram, arī citi Stukmaņu apkaimes
uzņēmīgie vīri sāka celt preču noliktavas, tirgotavas un
dzīvojamos namus Stukmaņos. Tā rezultātā jau 20. gadsimta
sākumā, pēc ievērojamā progresa vilcienu un dzelzceļu būvē,
Rīgas- Daugavpils dzelzceļa līnijas modernizēšanas un Stukmaņu-
Gulbenes- Valkas dzelzceļa atklāšanas, visas Austrumvidzemes
satiksme un vairumtirdzniecība uz Rīgu, Daugavpili un Gulbeni gāja
caur Stukmaņiem.
Rumpju
ģimenei piederēja ne vien vērienīgais vairumtirdzniecības
uzņēmums „I.Rumpe Stukmaņos”, bet arī būvmateriālu fabrika
Līkumu muižā (Stabliten) Daugavas kreisajā krastā pretī
Stukmaņiem (tagad Ābeļu pagasta „Līkumi”). 19. gadsimta
astoņdesmitajos gados Rumpe bija nopircis Līkumu muižu un plašu
zemes īpašumu Sēlpils pagastā. Fabrikā no cementa izgatavoja
jumta dakstiņus, grīdas flīzes un bruģakmeņus. Tuvumā bija
ķieģeļnīca un divi kaļķu cepļi. Daugavas krastos bija
pietiekoši daudz dolomīta radžu un Līkumu muižas zemē- akmeņu
un grants, izvērstu vērienīgu būvmateriālu ražošanu. Rumpes
fabrika gadā saražoja ap 85 tūkstošiem dakstiņu un ap 80
tūkstošiem gabalu cementa flīžu. Šos ražojumus fabrika pārdeva
gan Vidzemē un Kurzemē, gan arī piegādāja pa dzelzceļu dažādām
Krievijas impērijas pilsētām. 1901. gadā I.Rumpes mantinieku un
O. Hensela kopuzņēmums ar saviem ražojumiem- krāsainiem cementa
dakstiņiem, grīdas mozaīkas flīzēm un cementa bruģakmeņiem
piedalījās Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē, un par šiem
izstrādājumiem saņēma augstu valsts apbalvojumu- izstādes
bronzas medaļu.
Iecere būvēt spēkstaciju
pie Stukmaņiem
Mūsdienās
vairs tikai retais zina, ka 19. gs. beigās- 20. gadsimta sākumā
Daugavā bija iecerēta hidroelektrostacijas būve pie
tagadējās Pļaviņu pilsētas . Indriķim Rumpem kā lielam zemes
īpašniekam tolaik sava loma šajā projektā. Krievijas cara
Aleksandra III valdīšanas laikā pie Stukmaņiem tika veikti plaši
grunts un ūdens straumes pētījumi vispāratzītu ārzemju
speciālistu vadībā. Tika dots pozitīvs slēdziens, ka
visspēcīgākajā Daugavas krācē, tā sauktajā „Grūbē”,
starp Stukmaņu miestu un Līkumu muižu var celt ražīgu ūdens
spēkstaciju. Tas būtu veicams, izrokot kanālu Sēlijas pusē no
Priedulāja krāces līdz Bebrulejai, lai iegūtu taisnāko ūdensceļu
un neapplūdinātu brīnumskaisto Daugavas senleju, kura jau tolaik
bija ļoti iecienīts tūrisma objekts. No Aiviekstes grīvas caur
„Grūbes” krāci līdz tagadējam Pļaviņu centram bija
vislielākais straumes kritums- 13 metri- ļoti īsā upes posmā.
Daugava no Pļaviņām līdz Koknesei tolaik plūda 30 metru dziļā
kanjonā ar augstām dolomīta klintīm krastos. Vēl viens pozitīvs
faktors spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem, bija tas, ka 19.
gadsimta beigās Daugavas posmā starp Aiviekstes ieteku un Bebruleju
pavasaros nekad nebija plūdu.
Apķērīgais
Indriķis Rumpe, uzzinājis par ieceri būvēt spēkstaciju un
paredzot, ka šai vietai nākotnē būs svarīga nozīme visas
Latvijas dzīvē, nopirka ne vien Līkumu muižu (Stabliten) ar ēkām
un zemi, bet papildus arī visus tos zemes gabalus, kuri būtu
vajadzīgi spēkstacijas projekta īstenošanai. Pēc laikrakstu
ziņām, I.Rumpe tolaik esot ar humoru teicis: "Ja ķeizars
Pēterburgā liks uzbūvēt te kanālu un [spēk]staciju, tad arī es
būšu Pļaviņu ķeizariņš Indriķis Pirmais - pats uz savas
Līkumu salas." Krievijas impērijas valdība koncesiju Daugavas
spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem izsniedza kādam Francijas
uzņēmumam, bet dažādu iemeslu šī projekta īstenošana tika
novilcināta un vēlāk, sākoties 1. pasaules karam, vispār
atcelta.
Doma
būvēt hidroelektrostaciju pie Pļaviņām atdzima neatkarīgās
Latvijas laikā, kā varam lasīt laikraksta „Pēdējā Brīdī”
1932. gada 20. decembra numurā. LR valdības uzdevumā ASV
inženieri Daugavā pie Pļaviņām veica ūdens straumes mērījumus
un grunts urbumus dolomīta radzēs Rumpju ģimenei piederošās
Līkumu muižas teritorijā. Amerikāņu inženieri konstatēja, ka
Daugavas krastu radzes pie Pļaviņām un Līkumu muižas ir ļoti
cietas un, un deva savu slēdzienu, ka spēkstacijas būvei uz
Daugavas vislabākā vieta ir tieši pie Pļaviņām. Tomēr dažādu
apstākļu dēļ arī 30. gadu sākumā šī iecere netika īstenota,
līdz 1936.. gada LR valdība apstiprināja Ķeguma spēkstacijas
būves līgumu ar Zviedrijas uzņēmumu, kas tika pabeigta 1939.
gadā.
Mecenāts
Indriķis
Rumpe dāsni atbalstīja dažādas Stukmaņu apkaimes latviešu
biedrības, to kultūras un izglītības pasākumu veikšanai,
piedalījās vairāku ļoti talantīgo latviešu studentu mācību
finansēšanā. Kad Vietalvas Labdarības biedrība 1883. gadā ķērās
pie sava nama celšanas un kā pirmā latviešu sabiedriskā
organizācija izlaida obligācijas (aizņēmuma vērtspapīrus) 25
cara rubļu vērtībā, Indriķis Rumpe, kurš bija VLB biedrs -
dibinātājs, uzreiz nopirka 8 obligācijas, ieguldot 200 rubļus.
Kad naudas vākšanas pasākums biedrības nama celšanai īpaši
nesekmējās, Rumpe piešķīra papildus 200 rubļu ziedojumu. Arī
citi vairāk vai mazāk turīgie novadnieki materiālu atbalstīja šo
pasākumu un 1885. gadā Vietalvas labdarības biedrības nama būve
tika pabeigta.
19.
gadsimta beigās tika nolemts Stukmaņu miestā celt luterāņu
baznīcu, un pagasta iedzīvotāji un apkaimes turīgie ļaudis,
t.sk. arī I.Rumpe, apņēmās atbalstīt dievnama būvi ar naudu un
būvmateriāliem. Dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ baznīcas
būvēšana tika atlikta uz vēlāku laiku, un tikai beidzot 1910.
gadā tika saņemtas vajadzīgās atļaujas no cariskās
administrācijas. Indriķis tolaik jau bija miris, bet viņa dēli
izpildīja tēva solījumu un piešķīra Stukmaņu baznīcas būvei
cementa dakstiņus un grīdas flīzes vairāk nekā 1000 rubļu
vērtībā. Jāpiemin arī citi Stukmaņu pagasta turīgie vīri,
kuri ziedoja naudu un materiālus dievnama būvei- Pēteris Cielavs
un Kārlis Vilciņš, Hugo Apeltofts, barons R.Nolde un mācītājs
H.Bahs. Baznīcas būve tika pabeigta 1912. gadā. Kaut arī 1.
pasaules kara laikā baznīca stipri cieta, arī I.Rumpes dāvinātais
jumta segums tika sapostīts artilērijas apšaudē, tomēr mūsdienās
sv. Pētera luterāņu baznīca joprojām pulcē dievlūdzējus un
izdaiļo Pļaviņu pilsētas ainavu.
Ģimene
un mūža noslēgums
Par
Indriķa ģimeni plašāki vēstures fakti nav zināmi. Arhīvā
saglabātajās Kalsnavas draudzes grāmatās ir rakstīts, ka 1867.
gada 19. martā 24 gadus vecais Indriķis Rumpe Kalsnavas luterāņu
baznīcā salaulājās ar Veckalsnavas pagasta „Ružu” māju
saimnieka Drapāna meitu Madi. Indriķa sieva Made nav pieminēta
vēstures literatūrā un periodikā, jo 19. gadsimta 50.- 60. gados
latviešu lauku sievas ar ļoti retiem izņēmumiem piedalījās
sabiedriskajā dzīvē, arī tā laika turīgu laucinieku sievu
dzīves saturu var raksturot ar dažiem vārdiem - vīrs un bērni,
sēta un baznīca. Tikai tautiskā atmodas laikmeta sasniegumi un
Jaunās strāvas taisnīguma un vienlīdzības ideju izplatība 19.
gadsimta beigās atnesa ievērojamas pārmaiņas arī sieviešu
tiesību jomā.
Pēc
kāzām jaunlaulātie sāka dzīvot „Ružās”, jo „Rumpju”
mājas mantoja Indriķa vecākais brālis Pēteris. Septiņdesmito
gadu beigās Rumpju ģimene pārcēlās uz jaunuzcelto namu Stukmaņu
miestā. Indriķa un Mades laulībā piedzima trīs dēli- Pēteris
(dzimis 1868. gada 21. jūlijā), Jūlijs (dz. 1871. gada 11. martā)
un Teodors (dz. 1874. vai 1875. gadā).
Indriķa
Rumpes darbīgais un raženais mūžs noslēdzās 1900. gada 10.
septembrī. Viņš tika apbedīts paša izveidotajā ģimenes kapsētā
priežu ieskautā paugurā blakus Līkumu muižai. Kā teikts
latviešu laikrakstos publicētajā I.Rumpes nekrologā, aizgājējs
kā tirgotājs un sava uzņēmuma vadītājs atstāja apzinīga,
centīga un godsirdīga vīra slavu Ar paša iegūtu lietpratēja
izveicību un neatlaidību, viņš trijos gadu desmitos savu uzņēmumu
pacēla ievērojamā augstumā. Arī uzņēmuma darbiniekiem un
apkārtējiem lauksaimniekiem Indriķis Rumpe palicis atmiņā kā
labvēlīgs, izpalīdzīgs, taisnīgs un saticīgs cilvēks.
Indriķa
Rumpes dēli
No
trijiem Indriķa un Mades Rumpju dēliem vismazāk ir zināms par
Teodoru.
Cik noprotams no arhīvu materiāliem, viņš ir piedzimis 1874. vai
1875. gadā. No laikrakstu ziņām izriet, ka Teodors Rumpe pēc
pamatizglītības iegūšanas, 1891. gadā iestājās Rīgas
pilsētas reālskolā. Pēc četrus gadus ilgas pamata kursa
apguves, kurā pastiprināti tika mācīta matemātika, fizika un
dabas zinātnes, Teodors vēl divus gadus mācījās reālskolas
tirdzniecības nodaļā, un to absolvēja 1897. gadā. Indriķa
jaunākais dēls Teodors apguva tirdzniecību, ļoti iespējams, tēva
gribu pildot, jo vecākie brāļi izvēlējās studēt universitātēs.
Pēc reālskolas Teodors sāka strādāt tēva uzņēmumā, un pēc
tēva nāves 1900. gadā viņš kļuva par tirdzniecības uzņēmuma
„I. Rumpe Stukmaņos" „principālu” jeb vadītāju.
Diemžēl Teodoram nebija lemts ilgs mūžs- jau 1902. gada 25.
janvārī viņš pāragri nomira.
 |
| Rumpju ģimene ap 1885. gadu: no labās Indriķis ar jaunāko dēlu Teodoru, Pēteris, sieva Made, Jūlijs. |
 |
| Indriķa Rumpes piemineklis dzimtas kapos pie Līkumu muižas Daugavas malā pretī Pļaviņām |
Indriķa
un Mades Rumpju vecākais dēls Pēteris
piedzima 1868. gada
21. jūlijā Veckalsnavas „Ružu” mājās. Lielu turību
sasniedzis, lieltirgotājs Indriķis Rumpe varēja atļauties
apmaksāt savu dēlu studijas augstskolās, kas tolaik tikai retiem
latviešiem bija pa kabatai. Pamatizglītību Pēteris ieguva
Vietalvas draudzes skolā, kuru vadīja Indriķa Rumpes draugs
jaunlatvietis Juris Kalniņš. Nolēmis dzīvi veltīt medicīnai,
Pēteris četrus gadus mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, jo
tolaik tikai ģimnāziju absolventi drīkstēja studēt
universitātēs, bet reālskolu un pilsētas skolu beidzēji-
tehniskajos institūtos un komercskolās.
 |
| Brāļi studenti un reālskolnieks- no labās Pēteris, Teodors un Jūlijs |
Pēteris
Rumpe 1889. gadā iestājās tolaik vienīgajā Vidzemes guburņas
universitātē, Dienvidigaunijas pilsētā Tērbatā [Tartu]
medicīnas nodaļā, un arī cītīgi studēja, lai kļūtu par labu
ārstu. Brīvajā laikā viņš aktīvi darbojās vecākajā latviešu
studentu korporācijā „Lettonia”, kura par savas darbības
mērķiem un uzdevumiem izvirzīja studentu vispusīgu izglītošanu
un audzināšanu par krietniem cilvēkiem un savas tautas patriotiem,
kā arī gādību par latviešu tautas kultūras un labklājības
uzplaukumu. Jāatzīmē, ka 19. gadsimta beigās studentu korporāciju
pasākumos bieži tika lietots alkohols, un arī Pēteris studiju
laikā sāka bieži iedzert.
 |
| Pēteris Rumpe ap 1915. gadu |
Pēc
Tērbatas universitātes absolvēšanas Dr. P.Rumpe atvēra savu
doktorātu Stukmaņos, un ar laiku kļuva par plašā apkārtnē
iecienītu ārstu. Lai veicinātu latviešu tautas izaugsmi
kultūras, izglītības un zinātnes jomās, Pēteris Rumpe arī
darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā. Odzienietis
Bernhards Mežmalis savās atmiņās stāsta, ka dakteris Rumpe
nevienu pacientu neesot izlaidis no sava kabineta, līdz noteicis
slimības diagnozi un tās ārstēšanas veidu. Kādreiz kāda slima
sieviete no laukiem ieradusies doktorātā, bet Rumpe bija iedzēris.
Paciente esot iesaukusies: „Vai, Dieviņ, ko nu darīšu, dakteris
piedzēries?!” Taču P. Rumpe slimnieci mierinājis: „Nekas, māt.
Rumpis piedzēries, bet dakteris skaidrā!”- un spējis izārstēt
pacienti. Latviešu tautas patriots Pēteris Rumpe bija laimīgs, kad
tika nodibināta un karā izcīnīta Latvijas valsts, bet pieredzēt
neatkarīgās Latvijas izaugsmi viņam nebija lemts. Daudzus
slimniekus izārstējis, pats Dr. P.Rumpe mūža beigās bieži
slimoja un nomira 1921. gada 27. decembrī 53 gadu vecumā. Viņš
tika apbedīts dzimtas kapu kalniņā blakus Līkumu muižai.
Uzņēmējs, virsnieks un politiķis Jūlijs Rumpe no Pļaviņām
Bērnība un skolas gadi
Indriķa
un Mades Rumpju vidējais dēls Jūlijs piedzima 1871. gada 11. martā
Veckalsnavas pagasta „Ružu” mājās. Pamatizglītību viņš
ieguva plaši pazīstamā skolotāja un atmodas darbinieka Jura
Kalniņa vadītajā Vietalvas draudzes skolā, un mācības turpināja
Rīgas pilsētas Aleksandra ģimnāzijā. Jūliju saistīja
matemātika un tehnika, tāpēc viņš pēc ģimnāzijas absolvēšanas
1891. gadā uzsāka studijas Sanktpēterburgas universitātes fizikas
un matemātikas fakultātes matemātikas specialitātē. Pēc pirmā
mācību gada 1893. gada janvārī Jūlijs Rumpe pārtrauca studijas
un brīvprātīgi iestājās cariskajā armijā, un gadu nodienēja
8. dragūnu pulkā. 1895. gadā viņš atgriezās Pēterburgas
universitātē un, pabeidzis otro mācību gadu, 1896. gada augustā
iestājās Rīgas Politehniskā institūtā inženierzinātņu
fakultātē. Tā gada vasarā Rīgas Politetehnikums no vidējās
speciālās mācību iestādes bija pārveidots par augstskolu - RPI.
 |
Sanktpēterburgas universitātes students Jūlijs 1893. gadā |
Jūlijs Rumpe, tāpat kā vecākais brālis Pēteris, aktīvi iesaistījās studentu sabiedriskajā dzīvē. 1900. gadā viņš piedalījās latviešu studentu korporācijas „Tālavija” (oficiālais nosaukums latīniski- „Talavia”) dibināšanā un tās pirmajos darbības gados bija viens no korporācijas vadītājiem. Šīs korporācijas pamatprincipi bija - tautība, izglītība un atturība, kas nozīmēja: 1) atturēties no pārmērībām visās jomās (tas nenozīmēja pilnīgu atturēšanos no alkohola, bet gan: "jo mazāk dzer, jo teicamāki"); 2) sekmīgi studēt un papildināt savu izglītību, iepazīstot jaunākos zinātnes atklājumus un jaunumus literatūras un mākslas laukā; 3) katrā vietā un laikā atklāti uzstāties kā latviešu tautas krietnam un cienīgam pārstāvim, arvien apliecinot savu tautību un runājot latviski visur, kur tas iespējams. Arī pēc studijām J.Rumpe palika „Tālavijas” filistrs un cik vien iespējams piedalījās korporācijas cēlajā darbā.
1902.
gada janvārī Jūlijs pēc brāļa Teodora nāves pārtrauca
studijas un kļuva par visa Rumpju ģimenes uzņēmuma vadītāju,
turpinot lauksaimniecības preču vairumtirdzniecību un būvmateriālu
ražošanu. J.Rumpes vadītais uzņēmums līdz 1. pasaules karam
bieži un ar labiem panākumiem piedalījās dažādās būvniecības
un lauksaimniecības izstādēs Vidzemē, Kurzemē un ārpus
Latvijas. Turpinot tēva filantropisko darbību, Jūlijs dāsni
ziedoja līdzekļus dažādām sabiedriskajām organizācijām.
Pasaules kara un revolūciju laikmetā
Asiņainais
un postošais 1. pasaules karš ļoti smagi skāra arī Pļaviņu
apkaimi. Ļaudis devās karā vai bēgļu gaitās un ļoti daudzi
neatgriezās, zemi izvagoja ierakumi un bumbu bedres, saimnieciskie
uzņēmumi tika pakļauti armijas vajadzībām, un ļoti daudzas
Stukmaņu miesta ēkas karā tika sagrautas, vai izpostītas un
izlaupītas. Jūlijs Rumpe tika mobilizēts cariskajā armijā jau
1914. gada rudenī un tika nozīmēts dienestā 348. Vologdas
družīnā, un tajā dienēja līdz 1917. gada decembrim, sasniedzot
podporučika (leitnanta) dienesta pakāpi. Pēc 1917. gada februāra
demokrātiskās revolūcijas, nacionāli domājošais podporučiks
Rumpe pievienojās Latvju Karavīru Nacionālajai savienībai, kura
centās organizēt latviešu strēlniekus pēc armijas sabrukuma un
atturēt no pāriešanas boļševiku (lielinieku) partijas
pakļautībā. Pēc tam, kad boļševiki gāza Krievijas pagaidu
valdību un sāka represēt citādi domājošos virsniekus un valsts
amatpersonas, Jūlijs Rumpe izstājās no karadienesta un atgriezās
Vācijas karaspēka okupētajā Latvijā. Viņš apmetās Stukmaņos,
un centās atjaunot kara laikā izpostītā ģimenes uzņēmuma
darbību. Vairākas Rumpju noliktavu ēkas miestā bija kara laikā
sagrautas vai izpostītas, bet Līkumu muižā bija ierīkots armijas
hospitālis.
1918.
gada 11. novembrī ar ķeizariskās Vācijas kapitulāciju beidzās
asiņainais pasaules karš, bet Krievijā jau tobrīd notika pilsoņu
karš starp boļševiku sarkano armiju un baltgvardu armijām. Nedēļu
pēc 1. pasaules kara beigām, 18. novembrī Rīgā tika nodibināta
neatkarīga Latvijas valsts. Jūlijs Rumpe, būdams latviešu nācijas
izaugsmes aktīvs veicinātājs, ar prieku un sajūsmu uztvēra šo
ziņu, un iesaistījās jaunās valsts iestāžu veidošanā
Stukmaņos. Taču tikko dzimušās Latvijas Republikas pastāvēšana
tika apdraudēta jau pašā sākumā, jo plaši Latvijas sabiedrības
slāņi atbalstīja boļševikus, un padomju Krievija nevēlējās
pieļaut neatkarīgu un demokrātisku valstu izveidošanos Baltijā.
Jau
decembra sākumā Vidzemē un Latgalē iebruka padomju Krievijas
armija ar boļševiku varai kalpojošiem latviešu sarkanajiem
strēlniekiem priekšgalā. 1919. gada janvāra sākumā sarkanā
armija bija ieņēmusi lielāko daļu Latvijas teritorijas, un Rīgā
tika izveidota Latvijas sociālistiskā padomju republika (LSPR) kā
padomju Krievijas autonoma daļa ar dedzīgo revolucionāru Pēteri
Stučku valdības priekšgalā. Latvijā sākās sarkanā terora
laikmets ar revolucionārajiem tribunāliem un koncentrācijas
nometnēm jeb „zvēru dārziem”, ar masu arestiem un slepkavībām.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiemin, ka arī Stukmaņos
1919. gada pavasarī darbojās asiņainais Malienas tribunāls un
koncentrācijas nometne. Trijos pavasara mēnešos Stukmaņu „zvēru
dārzā” sarkanie nogalināja vairāk nekā 200 cilvēku.
Kad
sarkanā armija 1919. gada janvāra sākumā ieņēma Stukmaņu
apkaimi, daudzi nacionālie latvieši un turīgie uzņēmēji tika
arestēti. Arī Jūlijs Rumpe tika apcietināts kā baltgvards, tomēr
viņa dzīvību izglāba laimīgi sastaptais karadienesta biedrs,
kuru padomju vara bija iecēlusi ietekmīgā amatā. Jūliju
atbrīvoja no ieslodzījuma un drīz iesauca sarkanajā armijā,
nozīmējot par jaunizveidotā Stukmaņu apriņķa kara nodaļas
darbvedi. Padomju varas laiks Stukmaņos ilga tikai pusgadu, jo 1919.
gada maija beigās neatkarīgās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas
brigāde piespieda sarkanos atkāpties aiz Aiviekstes.
Neatkarības cīnītāju rindās
Kad
sarkanā armija gatavojās atstāt Stukmaņus, Jūlijs Rumpe pameta
dienestu un slēpās mežā, lai izvairītos no boļševiku
represijām. Padomju varasvīri un karaspēka vienības Stukmaņus
pameta naktī uz 31. maiju, un pāris dienas šeit nebija nekādas
administratīvās varas. 2. jūnijā Stukmaņu miestā no frontes ar
karavīru grupu ieradās virsleitnants Pēteris Lakstīgala un,
apliecinot neatkarīgās Latvijas Republikas varas atjaunošanu,
miestā pacēla divus sarkanbaltsarkanos karogus- virs dzelzceļa
stacijas un pie sava nama Daugavas ielā 10. Kā liecina 1934. gadā
izdotā brošūra „Atskats Pļaviņu un apkārtnes atbrīvošanas
cīņām 1914.-1934., „šos karogus paceļot, no sajūsmas par
atsvabināšanu no sarkaniem tirāniem daudziem pļaviņiešiem acīs
mirdz prieka asaras”. Arī Jūlijs Rumpe atgriezās miestā un
iesaistījās labi pazīstamā virsleitnanta Pēteris Lakstīgalas
izveidotajā Stukmaņu komandantūrā, kas mobilizēja apkārtnes
vīriešus Latvijas karaspēka rindās, vāca ieročus un munīciju
plašā apkārtnē un rūpējās par kārtību frontes aizmugurē un
satiksmes ceļiem. Kad Stukmaņos ieradās Ziemeļlatvijas brigādes
sastāvā ietilpstošais 4. Valmieras kājnieku pulks, tā
komandieris pulkvedis Jūlijs Jansons Stukmaņu komandantūras
militārpersonas uzņēma sava pulka sastāvā, un Jūlijs Rumpe tika
iecelts leitnanta pakāpē. Vltn. Lakstīgala tika iecelts par
armijas aizmugures pārvaldes priekšnieku un Stukmaņu rajona kara
nodaļas priekšnieku. Stukmaņu komandantūrai 1919. gada jūnijā
un jūlijā bija pakļauts ļoti plašs apgabals no Ogres līdz
Lubānai un no Valles līdz Viesītei, tās pienākumi bija atjaunot
nopostītos tiltus un ceļus, kā arī uzturēt kārtību visā
frontes aizmugurē. Komandantūrai bija pakļauti vairāk nekā 1300
karavīru.
1919.
gada jūnija beigās Stukmaņos notika vairāku Latvijas valsts
karaspēka grupējumu komandieru apspriede, kurā tika runāts un
lemts par kopīgu un saskaņotu Latvijas karaspēka grupu cīņu pret
neatkarīgās valsts ienaidniekiem. Šīs apspriedes rezultātā
1919. gada 10. jūlijā visas latviešu nacionālā karaspēka daļas
tika apvienotas un pārveidotas Latvijas Armijā, bet jūlija
beigās tika izveidota Latvijas austrumu fronte cīņai pret sarkano
armiju pulkveža Jāņa Baloža vadībā, tās štābs izvietojās
Stukmaņu miestā tirgotāja Hugo Apeltofta lielā nama otrajā stāvā
Odzienas ielā 2. Leitnants Jūlijs Rumpe armijas vajadzībām
atvēlēja visas sava tēva celtās noliktavas pie stacijas, un pats
tika iecelts par austrumu frontes kara saimniecības pārvaldes
galveno noliktavu priekšnieku. Pēc Latvijas armijas uzvaras
Brīvības cīņās, par virsleitnantu paaugstināto J.Rumpi iecēla
par Galvenās Artilērijas noliktavu pārvaldes Pļaviņu nodaļas
priekšnieku, un šajā amatā viņš palika līdz demobilizācijai
1922. gada 30. aprīlī.
 |
| Jūlijs Rumpe ap 1923. gadu |
Darbs ģimenes un sabiedrības labā
Atvaļinājies
no karadienesta, Jūlijs Rumpe apmetās uz dzīvi tēva celtajā namā
Daugavas krastā Stukmaņos un atjaunoja kara laikā izpostīto
ģimenes uzņēmumu. Viņā arī atjaunoja darbību sabiedriskajās
un politiskajās organizācijās. J.Rumpe piedalījās Stukmaņu
aizsargu nodaļas izveidošanā 1919. gada vasarā, 1923, gadā kļuva
par tās priekšnieku. Viņš bija arī Pļaviņu ev. lut. draudzes
padomes loceklis un Stukmaņu Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības
priekšnieka vietnieks. 1924. gadā Jūlijs Rumpe nolēma pārtraukt
uzņēmējdarbību, tāpēc pārdeva savu veikalu un noliktavas
Stukmaņu patērētāju biedrībai. Tajā pašā gadā viņš tika
iecelts par Valsts Zemes bankas pārstāvi Stukmaņu miestā.
Vēl
1919. gada jūnijā Jūlijs Rumpe aktīvi piedalījās pirmās
Pļaviņu pašvaldības dibināšanā. Līdz tam Stukmaņu miests
bija biezi apdzīvota vieta, administratīvi pakļauta Stukmaņu
(tagadējā Klintaines) pagasta vadībai. 22. jūnijā miesta
iedzīvotāju sapulcē tika nolemts nodibināt patstāvīgu
pašvaldības vienību, un par Stukmaņu miesta pagaidu vecāko tika
ievēlēts tirgotājs Kārlis Vilciņš. 1927. gada jūlijā
daudzpartiju vēlēšanās Jūlijs Rumpe tika ievēlēts par nesen
nodibinātās Pļaviņu pilsētas domes deputātu. 30. augustā
ceturtajā domes sēdē viņš tika ievēlēts par pirmo jaunās
pilsētas galvu jeb pašvaldības vadītāju. Gandrīz divus mēnešus
pirmā Pļaviņu dome nespēja ievēlēt pilsētas galvu, jo bija
ļoti lielas domstarpības starp tikko izveidotās pilsētas divu
atšķirīgo daļu- latvisko Pļaviņu un ebrejisko Gostiņu
domniekiem, līdz beidzot abas puses vienojās ievēlēt par pilsētas
galvu Jūliju Rumpi kā kompromisa figūru. Pilsētas deputātu
starpā bija daudz nesaskaņu, kas ļoti apgrūtināja pašvaldības
darbu. Būdams mierīgas dabas cilvēks, Jūlijs nespēja paciest
domnieku ķildas, un jau pēc nepilna gada, 1928. gada jūnijā
atkāpās no pilsētas galvas amata. Par lieliem nopelniem Latvijas
valsts labā Jūlijs Rumpe tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa
V šķiru.
Ģimene
Jūlijs
Rumpe apprecēja krievieti Jeļenu (latviskotā versijā- Heleni)
Oļeņevu, kura, saskaņā ar laikabiedru liecībām, bijusi ļoti
laipna un sirsnīga sieviete un Latvijas patriote. Šī pāra laulība
nebija svētīta ar bērniem, tāpēc viņi 1926. gadā likumīgi
adoptēja desmit gadus veco bāreni Nikolaju Mihailovu, kura vecāki
- Krievijas bēgļi bija miruši. Jūlijs un Helene adoptēto dēlu
izaudzināja par īstu Latvijas patriotu.
1937.
gadā Nikolajs Rumpe absolvēja Pļaviņu vidusskolu. Pēc obligātā
kara dienesta Aviācijas pulkā, 1938. gadā Nikolajs iestājās
Latvijas karaskolā, kuru sekmīgi absolvēja 1940. 27. jūlijā (tas
bija Latvijas kara skolas pēdējais izlaidums) un leitnants pakāpē
tika nosūtīts dienestā uz Rīgas kājnieku pulku. Pēc Latvijas
armijas iekļaušanas PSRS armijā, leitnants Rumpe dienēja
Atsevišķajā aviācijas eskadriļā. 1941. gada 14. jūnijā no
Litenes nometnes Nikolajs Rumpe tika deportēts uz Sibīriju, viņa
liktenis pagaidām nav noskaidrots.
1929.
gada pavasarī J.Rumpes veselības stāvoklis ļoti pasliktinājās
un viņš tika ievietots ārstēšanai slavenajā Rīgas vācu
slimnīcā (tagadējā Rīgas 1. slimnīca Miera ielā), tomēr 3.
maija vakarā Jūlijs Rumpe nomira. Ievērojamais pļaviņietis tika
izvadīts ar lielu godu un apglabāts ģimenes kapos blakus Līkumu
muižai. Jūliju aizsaulē pavadīja kupla korporācijas „Talavia”
delegācija, Latvijas valsts, Pļaviņu pašvaldības un sabiedrības
pārstāvji, par godu krietnajam Latvijas dēlam virsnieki salutēja
ar zobeniem, bet Latgales divīzijas štāba garnizona karavīri
atvadījās ar šauteņu zalvēm. Trīsdesmitajos gados Jūlija
Rumpes mantinieki Līkumu muižu uzdāvināja Latvijas Sarkanajam
krustam, un tur tika ierīkota bāreņu patversme. Mūsdienās Rumpju
ģimenes skaistajā muižā ir Sēlpils pagasta bāreņu nams
„Līkumi”.
 |
| Līkumu muiža (Stablitten) mūsdienās kā Sēlpils pagasta bāreņu nams "Līkumi" |
