LATVIJAI UN LATVIEŠU TAUTAI ZIEDOTS MŪŽS

Pēteris Priedītis- skolotājs, žurnālists un diplomāts no Vietalvas ir viens no tiem mūsu novada cilvēkiem, kuri pēc II Pasaules kara Latvijas vārdu godam nesa trimdinieku mītnes zemēs.

Vietalvas jaunieši- luterāņu iesvētības mācības dalībnieki- 

kopā ar draudzes mācītāju Andrievu Niedru. 

2. rindā vidū stāv P.Priedītis (iezīmēts). Ap 1914. gadu.

IZGLĪTOŠANĀS

Pēteris Priedītis ir dzimis 1896. gada 4. aprīlī zemnieku ģimenē Cēsu apriņķa Vietalvas pagasta "Jelgaviešos". Skološanos puisis uzsāka pagasta skolā, pēc tam mācības turpināja Vietalvas ministrijas skolā un Tukuma komercskolā, kuru viņš 1915. gadā absolvēja ar zelta medaļu. 

I Pasaules kara laikā bēgļu gaitās būdams, P.Priedītis trīs gadus mācījās Maskavas komercinstitūtā. Vēlāk viņš studēja tautsaimniecību un tieslietas Latvijas Universitātē. Arī brieduma gados, zināšanu kārais vietalvietis turpināja izglītoties un 1942. gadā absolvēja Rīgas Angļu institūta pedagoģisko nodaļu. Studiju gados Priedītis aktīvi darbojās studentu korporācijā Fraternitas Livonica.

Skolotājs Pēteris Priedītis (sēd 1. no labās) 

kopā ar Stukmaņu pamatskolas pedagogiem un skolēniem. Ap 1920. gadu.

DARBA GAITAS

Pirmajos Latvijas Republikas gados Pēteris Priedītis bija Pļaviņu pamatskolas pārzinis, vēlāk strādāja Valsts Statistikas pārvaldē. Jau tad viņš publicējās lielākajos latviešu laikrakstos ar pseidonīmiem Indrāns un P. Jelgavietis..

Žurnālista darbs P.Priedīti aizveda uz Latvijas Telegrāfa Aģentūru (LETA), kur viņš veica līdzstrādnieka, redaktora, un ārzemju korespondenta pienākumus Maskavā (no turienes 1924. gadā tika izraidīts sakarā ar boļševiku režīmu atmaskojošu rakstu publicēšanu), vēlāk Kauņā un Varšavā.

Latvijas sūtņa Polijā Ludviga Ēķa (vidū) akreditācija 

Varšavā 1938. g. septembrī. Pirmais no labās 

sūtniecības atašejs Pēteris Priedītis. 

1929. gada oktobrī P.Priedītis stājās darbā ārlietu ministrijā kā Latvijas sūtniecības Varšavā atašejs. 1939. gada jūlijā  viņš sāka strādāt Ārlietu ministrijas Preses nodaļa, strādājot arī par LR ĀM šifrēto telegrammu pārzini. 1941. gada maijā Priedītis sāka strādāt Valsts bibliotēkā un tur darba pienākumus veica līdz 1944. gada augusta beigām, kad tuvojoties Sarkanajai armijai, evakuējās no Rīgas.

DARBĪBA TRIMDĀ

Pēc II Pasaules kara Pēteris Priedītis dzīvoja Vācijā, un bija šajā zemē nometināto latviešu pagrīdes pasta kurjers. Viņš tautiešu vēstules ārvalstu adresātiem nogādāja Šveicē (gandrīz divus gadus no sabiedroto okupētās Vācijas nedrīkstēja sūtīt korespondenci uz ārzemēm), no kurienes tās nosūtīja adresātiem. No 1947. gada augusta viņš bija Latvijas sūtniecības Londonā konsulārās nodaļas darbinieks un vēlāk sūtniecības sekretārs. Dažus mēnešus P.Priedītis bija arī latviešu pārstāvis pie ANO Bēgļu lietu augstā komisāra Ženēvā, Šveicē. Ilgstoši viņš bija arī Londonas Avīzes aktīvs līdzstrādnieks un (no 1964. gada) tās redaktors, nenogurstoši cīnoties par latviešu valodas saglabāšanu un tās tīrību trimdā (par to vēlāk tika apbalvots ar Baltu filologu biedrības apbalvojumu- Nameja gredzenu zeltā).

Ilgus gadus Pēteris Priedītis bija Londonas latviešu luterāņu Miera draudzes priekšnieks, Baznīcas pārvaldes priekšnieks un tās padomes loceklis. Viņš turklāt darbojās Daugavas Vanagos un studentu korporācijā Fraternitas Livonica, kā arī bija korporāciju akadēmiskā žurnāla Universitas Anglijas redaktors.

P.Priedītis mūža nogalē

Žurnāls Universitas Pētera Priedīša nekrologā rakstīja, ka krietnais vietalvietis arī mūža nogalē bijis ļoti darbīgs: „Vēl pašā pēdējā laikā Priedītis ir izteicies, ka darbiem un daudziem pienākumiem neesot ne gala, ne malas. (..) Vēl dažas dienas pirms nāves (Pēteris Priedītis aizgāja aizsaulē 1974. gada 10. jūlijā- A.R.) viņš piedalās "Daugavas Vanagu" centrālās valdes sēdē latviešu mājā Almēlijā. Viņa neskaitāmie raksti presē skaidri liecina par uzticību Latvijas karogam un par to, ka viņš arvien ir stāvējis nomodā par latviešu tautas likteni” (Universitas, Nr. 34, 1974. g., 66.- 67. lpp.).

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Raksts publicēts laikrakstā Staburags 2011. gadā