Vietalvas “Skriņu” Jankavu dzimtas spožums un posts

   

Jankavu ģimene ap 1899. gadu. No labās- Andrejs, Haralds, Andreja māte Ilze, Pēteris- Pāvuls, Visvaldis, Karolīna.

 Vietalvas "Skriņu" Jankavu dzimtā bija daudz krietnu zemkopju, tomēr novada vēsturē tā guvusi ievērību ar izcilu pirmās latviešu tautiskās Atmodas darbinieku — Andreju Jankavu un viņa laulāto draudzeni Karolīnu, kā arī ar diviem viņu dēliem — Haraldu un Visvaldi, kuri neatkarīgajā Latvijā bija ievērojami vīri. Baigā gada notikumu rezultātā “Skriņu” Jankavu dzimta iznīka...

Andreja Jankava ģimene un skološanās

"Skriņu" saimnieki Mārtiņš un Ilze Jankavi bija turīgi zemkopji un spēka dot saviem dēliem Andrejam Kārlim un Mārtiņam priekš tā laika Vidzemes lauku latviešiem ļoti labu izglītību. Kārlis kļuva par lauksaimnieku un saimniekoja Vietalvas “Taurupos”, neatkarīgās Latvijas laikā darbojās pagasta valdē, bet Mārtiņš izstudēja medicīnu un vēlāk strādāja par ārstu Stukmaņos un Pļaviņu pilsētā. Andrejs sešus gadus mācījās Vietalvas luterāņu draudzes skolā - vispirms apguva pamatkursu un pēc tam papildus mācījās skolas vasaras kursā, kas Vietalvas luterāņu draudzes mācītāja uzraudzībā notika vienīgi vācu valodā. Vecāki Andrejam deva iespēju turpināt mācības trīsgadīgajā Jēkabpils apriņķa skolā, kur varēja iegūt tā laika vidējo izglītība. Diemžēl ir gājušas zudumā Andreja Jankava 20. gadsimta 20. -30. gados rakstītās atmiņas par savu dzimtu un tautisko atmodu Vietalvas novadā (daļa no tām publicētas 1933.—1934. gadā Vietalvā iznākušajā "Vietējā Avīzē"), tāpēc literatūrā par viņa priekštečiem un skološanos sīkākas ziņas nav atrodamas.

Darba gaitas

Andrejs Jankavs divdesmit gadu vecumā

1864. gadā pavasarī absolvējis apriņķa skolu, rudenī 17 gadu jaunais Andrejs Jankavs kā pirmais Vietalvas pagasta tautskolotājs (līdz tam šeit bija tikai draudzes skola) sāka strādāt nule izveidotajā Vietalvas pagasta skolā "Rušēnu" Kalniņa mājās.

Pēc laikabiedru liecībām, šajās mājās bija trīs lielas istabas, kurās dzīvoja trīs brāļi saimnieki ar savām ģimenēm, ap sešpadsmit cilvēku. Tad vēl skolotājs un apmēram trīsdesmit pieci skolēni. Var tikai iedomāties niecīgo gaismu, kas ziemas dienās ieplūda pa vienīgo mazo lodziņu, un smacīgo gaisu, kāds tur bija, tik daudziem cilvēkiem sablīvējoties. Istabu vēdināja, turot vaļā durvis, jo citas vēdināšanas ierīces tolaik nebija. Pa vaļējām durvīm ieplūstošais aukstais ziemas gaiss kaitēja vecākiem cilvēkiem, viņi pastāvīgi kurnēja, traucējot skolas darbu un mācības. Vakaros skolēni paši lēja sveces savām vajadzībām un to gaismā pulcējās, lai mācītos. Salmu maisus gulēšanai vakaros istabā ienesa, no rīta atkal iznesa. Tomēr izglītības gara gaismu skolēni varēja gūt arī šādos apstākļos.

Kad Krievijas impērijas pagastu reformas rezultātā, Vidzemē tika izveidotas pagastu padomes, kuru locekļus tolaik dēvēja par "valstes valdiššanas runnas vīriem", skolotākajiem latviešiem pavērās jaunas darba iespējas. 1869. gadā par pagasta skrīveri kļuva tā laika izglītotākais Vietalvas jauneklis Andrejs Jankavs, un šajā amatā viņš nostrādāja desmit gadus.

Tautiskās atmodas kustībā

Tajā pašā 1869. gadā par Vietalvas muižas pārvaldnieku kļuva ekonomiski gudrais un kultūru mīlošais Juris Bōrs, bet 1870. gada janvārī Vietalvas luterāņu draudzes skolā par pārzini sāka strādāt jaunlatviski noskaņotais Juris Kalniņš. Viņi kopā ar citiem Vietalvas un Odzienas gaišajiem vīriem un jaunekļiem maijā izveidoja Vietalvas Dziedātāju biedrību (vēlāk to pārdēvēja par Vietalvas Labdarības biedrību). Andrejs Jankavs aktīvi darbojās dažādās biedrības jomās. Viņš bija viens no tās dibinātājiem un aktīvākajiem biedriem, vadīja biedrības teātra trupu, dziedāja korī un tā sastāvā piedalījās 1., 2. un 3. vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos. Andrejs piedalījās biedrības izglītojošo pasākumu – jautājumu un atbilžu vakaru rīkošanā. Daudzus gadus Andrejs darbojās biedrības valdē, divus gadus bija biedrības priekšsēdētājs. Kā neatkarīgs "Skriņu" gruntnieks (no muižnieka savu zemi pilnīgi izpircis saimnieks). viņš bija arī aktīvākais Jura Kalniņa aizstāvis, kad izcilo skolotāju no Vietalvas draudzes skolas pūlējās padzīt konservatīvie baltvācieši.

Vietalvas Labdarības biedrības koris 2. dziesmu svētku laikā 1880. gad jūnijā. Šo svētku dziesmu karā Vietalvas koris uzvarēja un saņēma visaugstāko godalgu. 1. rindā no kreisās 3. kora diriģents Juris Kalniņš, 4. Andrejs Jankavs.

Iepazīšanās un precības ar Karolīnu Meņģeli

Kā liecina laikabiedru atmiņas, Andrejs Jankavs jaunībā bijis liels brunču mednieks, un dažām Vietalvas jaunietēm no viņa piedzimušas meitas, par kurām vieglprātīgais jauneklis gan neuzņēmies atbildību. Tomēr 40 gadu vecumā zvērinātajam vecpuisim Andrejam, Vietalvas „Skriņu” saimnieku Mārtiņa un Mades Jankavu vecākajam dēlam, bija jāpārņem no tēva saimniekošana „Skriņos”, tātad arī jāgādā sieva un mantinieki. Inteliģentais Andrejs gribēja precēt sev līdzvērtīgu sievieti, tāpēc nesteidzās ar precībām, līdz iepazina un bildināja inteliģento jaunkundzi Karolīnu Meņģeli no Cēsu puses, par kuras dzimtu un dzīvi līdz laulībām jāpastāsta sīkāk.

Karolīna piedzima 1863. gada 12. septembrī Kārļu pagasta „Lejas Rāceņu” saimnieku Mārča un Lates Meņgeļu ģimenē. Vairāki Meņģeļu dzimtas pārstāvji bija ievērojamas personības Vidzemē un Rīgā 19. un 20. gadsimtos. Karolīnas tēvs Mārcis bija liels grāmatu mīļotājs un krājējs - 19. gadsimta vidū viņam piederēja lielākā latviešu privātā bibliotēka. Viņa jaunākie brāļi Jānis un Kārlis bija ievērojami būvmeistari, un Jānis Meņģelis ir atzīts par 19.gadsimta 2. puses izcilāko latviešu būvmeistaru, kura vadībā ir uzceltas vai pārbūvētas vairāk nekā 50 ēkas. Viņš bija arī mecenāts - dāsni atbalstīja latviešu atmodas darbiniekus un biedrības. Arī Mārča un Jāņa Meņģeļu dēli - brālēni Pēteris un Kārlis kļuva par ievērojamiem būvmeistariem, bet pārējie divi Mārča Meņģeļa dēli kļuva par inženieri un mācītāju. Kad Karolīnas vecākais brālis Pēteris kļuva par tēva māju saimnieku, viņš „Lejas Rāceņos” ieguldīja būvniecībā nopelnītos līdzekļus, uzceļot divstāvu dzīvojamo ēku, ierīkoja lielu augļu dārzu un pat parku, kurš skaistumā pārspēja vienas otras Cēsu apriņķa baltvāciešu muižas parku.

Šādā ievērojamā dzimtā augusi un izglītojusies, arī Karolīna Meņģele kļuva par rosīgu un sabiedriski aktīvu sievieti. Ieguvusi ļoti labu pamatizglītību Cēsu pilsētas vācu meiteņu skolā, Karolīna iestājās Ponemūnes mājturības un lauksaimniecības skolā, kur saņēma smalku audzināšanu un vispusīgu izglītību. Ieguvusi skolotājas tiesības, Karolīna Meņģele dažus gadus strādāja Krievijā par bonni (tā tolaik dēvēja mājskolotājas), audzinot un mācot muižnieku un turīgu ierēdņu bērnus. Kad jaunlatviešu un tautiskās atmodas darbinieku darbības rezultātā Latvijā sievietēm beidzot atļāva strādāt pedagoģijas jomā, viņa atgriezās no Krievijas un sāka strādāt Cesvaines skolā par saimniecības vadītāju.

Karolīnas tēvabrālis būvmeistars Jānis Meņģelis septiņdesmito gadu vidū veica Vietalvas baznīcas pārbūvi, izglābjot ēku no sabrukšanas. Tajā laikā viņš tuvāk iepazinās ar vietējiem nacionālās atmodas darbiniekiem, arī Andreju Jankavu. 1880. gadā, kad konservatīvie baltvācu muižnieki un garīdznieki dažādos veidos vērsās pret latviešu nacionālās atmodas vadoņiem, Andrejs Jankavs tika nelikumīgi apcietināts un turēts Cēsu bruģutiesas cietumā. Tad par pazīstamā vietalvieša apcietināšanu uzzināja ietekmīgais Jānis Meņģelis un pateica to savam paziņam Cēsu apriņķa tiesas priekšsēdētājam Aleksandram fon der Pālenam, kura brālis Vilhelms bija Vietalvas muižnieks un VLB labvēlis. Tā rezultātā Jankavs tika atbrīvots no apcietinājuma, taču drīzumā muižnieku un mācītāju intrigu rezultātā viņš zaudēja pagasta skrīvera amatu, tāpēc pārcēlās uz Rīgu un strādāja „Baltijas Vēstneša” redakcijā.

Tomēr liktenis atkal saveda kopā Andreju Jankavu un Cēsu puses Meņģeļus. 1882.- 83. gadā Latvijā darbojās senatora Manesīna revīzija, kurai cara valdība bija piešķīrusi ārkārtējas pilnvaras Baltijas guberņās, lai izmeklētu tūkstošiem latviešu un igauņu zemnieku sūdzības par baltvācu muižnieku patvaļu un izpētītu, kādas reformas jāveic Baltijā. Senators Maneseīns par revīzijas latviešu valodas tulku pieņēma advokātu Andreju Stērsti, kurš bija labi pazīstams ar vietalviešiem un ar Vietalvas biedrības finansiālo atbalstu izstudējis tieslietas Pēterburgā. Lai spētu pārtulkot daudzos tūkstošus iesniegumu, A.Stērste sev par palīgu uz Cēsīm uzaicināja pieredzējušo lietvedi Andreju Jankavu. Ilgāku laiku strādājot Cēsīs un šad tad tiekoties ar Meņģeļu dzimtas pārstāvjiem, vietalvietis iepazinās arī ar eleganto Karolīnu, un ar laiku abu starpā uzplauka jūtas un pēc kāda laika sekoja saderināšanās. Karolīnas vecāki jau bija miruši, bet brāļi atzina Andreju par labu precinieku. Taču vecie Jankavi bija nemierā ar vēl neredzēto dēla līgavu, jo smalki audzinātā skolmeistariene Karolīna taču nepratīšot kopt zemi un slaukt govis. Tomēr Andreja pārliecināti, vecāki, piekrita dot svētību dēla precībām.

Laulību ceremonija notika 1889. gada jūlijā Cēsīs Jāņa baznīcā, pēc tam pilsētā notika līgavas radu sarīkotas greznas kāzu svinības. Andreja vecāki no savas puses Vietalvas „Skriņos” sarīkoja panāksnieku svinīgu uzņemšanu, saskaņā ar senām tradīcijām, un abu jaunlaulāto radi un draugi varēja tuvāk iepazīties savā starpā un nosvinēt jaunās ģimenes izveidi.

Andrejs, Karolīna un vecākie dēli Haralds un Pēteris-Pāvuls

Vietalvas Skriņu saimniece

Andreja Jankava vecāku bažas par izsmalcinātās vedeklas spējām strādāt un saimniekot lauku sētā izrādījās nepamatotas. Jankavu ģimenes draudzene rakstniece Emīlija Prūsa par to sniedz spilgtu liecību: „Karolīna ieveda Skriņos savu kārtību: dēstīja lielu dārzu, pārveidoja laidaru, ierīkoja parku [līdzīgu Meņģeļu “Lejas “Rāceņu” lepnajam parkam- A.R.]. Vietalvā tas bija kas nedzirdēts: zemnieku sētā pūrvietām liels [augļu un ogu] dārzs un vēl parks turklāt! Pāris gados zemnieku māja kļuvusi līdzīga muižai. (..) [Karolīna] kļuva priekšzīmīga saimniece: cēlās agri, apgūlās pēdējā. Kārtība bija laidarā, ratnīcā, pagrabā un šķūņos. Dzīvoklis spodrs kā svētdienā. Karolīna turēja kārtībā ne vien māju, bet arī tīrumus. Sēja notika kā labam saimniekam”.

Strādādama par mājskolotāju Krievijā, Karolīna bija redzējusi dažādus bagāto un inteliģento krievu namus, un centās jaunajā Skriņu mājā „atdarināt kaut mazu daļiņu greznības: savāca gaumīgus ofortus un gleznas, glīti ierāmēja un piekāra zālē, kuru viens viesis bija nosaucis par madame Karolīnas salonu. Tumši sarkanās tapetes un plīša mēbeles tādā pašā krāsā deva šai telpai īpašu noskaņu. Gaumīgi sakārtoti ziedi vāzēs liecināja par Karolīnas prasmi no trūcīga materiāla iztaisīt skaistu stūrīti” (citāti no E.Prūsa romāna „Gaismu sauca, gaisma ausa...” Rīga: Atēna, 2000- 165., 198. lpp.). Karolīna arī aktīvi darbojās Vietalvas sabiedriskajā dzīvē, bija Labdarības biedrības Dāmu komitejas locekle un publicējās latviešu laikrakstos par izglītības, sieviešu dzīves un tiesību tēmām.

Trīs Jankavu dēli

Karolīna Jankava dāvāja Andrejam cerētos mantiniekus- no 1890. līdz 1895. gadam piedzima trīs dēli - Haralds, Pēteris - Pāvuls un Visvaldis. Vidējais dēls nomira pāragri vēl jaunībā- bēgļu gaitās Krievijā 1. pasaules kara laikā, bet Haralds un Visvaldis, ieguvuši lielisku izglītību, izveidoja labas karjeras neatkarīgās Latvijas laikā. Haralds pēc pamatizglītības iegūšanas mācījās dzelzceļnieku skolā Krievijā, pēc studēja inženierzinātnes Rīgas un Pēterburgas Politehniskajos institūtos. 1. pasaules kara laikā viņš piedalījās Krievijas kara lidmašīnu motoru projektēšanā. 30. gados viņš bija Latvijas dzelzceļa Mašīnu un materiālu direkcijas inženieris. Haralds arī daudz publicējās presē par sportu un īpaši par slēpošanu.

Haralds- dzelzceļnieku skolas formā

Haralds- RPI students

Visvaldis pabeidzis Rīgas biržas komercskolu, studēja arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā, 1. pasaules kara laikā studēja arī uz Krieviju pārvietotajā RPI. 1918. gadā, pēc boļševiku apvērsuma, Visvaldis atgriezās Latvijā un turpināja studijas Baltijas Tehniskajā augstskolā. Kad 1918. gada beigās Krievijas sarkanā armija iebruka Baltijā, Visvaldis Jankavs devās uz neatkarīgo Igauniju un 6. decembrī brīvprātīgi iestājies igauņu aizsargu (Kaitseliit) vienībā, pēc tam dienēja Igaunijas armijas Rakveres pulkā, Baltijas bataljonā un piedalījās Igaunijas un Ziemeļlatvijas atbrīvošanas kaujās.

Visvaldis Igaunijas armijā 1919. gada sākums

Visvaldis Latvijas armijas kareivis 1919. gada novembrī

Pēc Vidzemes atbrīvošanas no boļševiku un vāciešu karaspēkiem, Visvaldis iestājās Latvijas armijā, dienēja   Rezerves inženieru rotā un piedalījās kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas. 1919. gada oktobrī viņš palīdzēja sastādīt Rīgas aizsardzības pozīciju plānu, spēcīgā apšaudē veica pozīciju fotografēšanu, tā sekmēdams štāba darbību. 15. oktobrī Visvaldis brīvprātīgi pieteicās izgriezt Rīgas dzelzs tiltu, kopā ar 3 kareivjiem spēcīgā ugunī pirmais uzrāpās uz tilta un veica uzdevumu, tādējādi neļaujot bermontiešiem šķērsot tiltu un ieņemt Rīgas centru. 

1920. gada janvārī atvaļinājies no armijas, Visvaldis pievērsās žurnālistikai un literatūrai, vispirms strādāja laikrakstā “Latvis”, bet no 1923.-1932. gadam bija Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETAS) korespondents, redakcijas loceklis, vēlāk arī redaktors. No 1933. gada līdz 1939. gadam viņš bija Ārlietu ministrijas Preses nodaļas I šķiras sekretārs.

Visvaldis LR Ārlietu ministrijas ierēdnis

Par īpašiem nopelniem Latvijas Atbrīvošanas karā Visvaldis Jankavs tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Igaunijas Brīvības kara piemiņas zīmi un dažiem ārzemju ordeņiem. Latvijas valsts par ievērojamo ieguldījumu sabiedrības labā apbalvoja arī abus vecos Jankavus - Andreju ar Triju Zvaigžņu ordeni, Karolīnu ar Atzinības krustu.

Jankavu ģimene "Skriņos"- 1939. gads. No kreisās- Andrejs, Visvalža dēliņš Vitālijs, Haralds, Visvaldis, Karolīna, Visvalža sieva Lija.

Andrejs vecumdienās

Jankavu ģimenes bojāeja

2. pasaules karš, padomju okupācija un komunistiskās represijas iznīcināja vai izpostīja ļoti daudzas latviešu ģimenes. Tad arī visa Jankavu ģimene saņēma liktenīgu triecienu - divu gadu laikā aizgāja bojā visi četri Jankavi. Pirmā no dzīves aizgāja Karolīna, neizturot dzīves smagumu, dzirdētās runas par 1940. gada vasaras padomju okupantu represijām pret latviešu sabiedrības eliti, un pašas ļaunās priekšnojautas par dēlu zaudēšanu. 9. septembrī Karolīna iedzēra indi un pēc piecām bezsamaņas dienām 14. septembrī viņa nomira. Kā liecināja Emīlija Prūsa, „Vietalvieši pavadīja Karolīnu Jankavu ar lielu godu. Dziedāja koris. Senais Vietalvas karogs trīs reizes noliecās pār tautas atmodas laikmeta darbinieces kapu”.

Karolīnas ļaunās priekšnojautas drīz piepildījās - 1940. gada 27. septembrī čeka arestēja vecāko dēlu Haraldu, apsūdzot par pretpadomju aģitāciju. Jaunākie vēsturnieku pētījumi liecina, ka NKVD Sevišķā apspriede 1942. gada 11. februārī Haraldu Jankavu notiesāja uz 10 gadiem cietumā. Vairāk nekādu ziņu par viņu nav, bet tāpat ir skaidrs, ka Haralds gāja bojā komunistu Gulagā.

Visvaldis Jankavs 1940.- 14. gadā strādāja par tulku Zemkopības tautas komisariātā un slepeni darbojās nacionālās pretestības kustībā. Viņš Rīgā izplatīja proklamācijas, kurās informēja tautu par komunistiskā režīma būtību, aicināja sabotēt padomju iestāžu darbību un izvairīties no čekas represijām. Čekisti Visvaldi arestēja 1941. gada 28. martā, un pēdējās ziņas par viņu ir tādas, ka 1942. gada 22. aprīlī Visvaldis Jankavs Astrahaņas cietumā Krievijas dienvidos ir notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījuma soda nometnēs. Abu brāļu nāves laiks, apstākļi un kapa vietas nav zināmas.

Andrejs Jankavs, šo traģisko zaudējumu un dzīves rūgtuma mākts, arī vairs ilgi nedzīvoja. Kaut vācu laikā atjaunotās Vietalvas Labdarības biedrības pasākumus viņš apmeklēja, un sirmgalvja prāta gaišums un gara možums nebija zudis, tomēr "Skriņu" tukšums un klusums viņu pārāk nomāca. 1942. gada 23. martā Skriņu tēvs 95 gadu vecumā aizgāja mūžībā.

Haralds visu mūžu palika vecpuisis, bet Visvaldis apprecēja aktrisi Liju Gailīti, un viņiem bija divi bērni- Vitālijs un Giljana, kuri 2. pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk pārcēlās uz Austrāliju. Turienes latviešu teātros Lija Gailīte darbojās kā aktrise un režisore, bija viena no Sidnejas latviešu teātra dibinātājām. Viņas un bērnu tālāko likteni nav izdevies noskaidrot.

2003. gadā Lāčplēša dienā Vietalvas sabiedrība ar labdaru finansiālo atbalstu uzlika melnā marmora kapu plāksnes Andrejam un Karolīnai Jankaviem viņu atdusas vietās Vietalvas kapsētā, un blakus tādu pašu plāksni arī Haraldam un Visvaldim. 

Nobeigumā zīmīgs Visvalža Jankava dzejolis

Uz prieka kalngaliem un skumju tumšo krauju

Mūs augšup ceļ un gremdē laika viln’s

Līdz kamēr kļūstam mēs par pelnu sauju,

Kad līksmības un sāpju mērs ir pilns.

Jo mūsu dzīves liesma trauksmainā

Ir vienreiz mūžos degta līdzība...

Visvalža Jankava dzejolis un paraksts

_______________________________________________________________

Divi mani raksti par Jankavu dzimtu ir iepriekš publicēti laikrakstā “ Staburags”

2006. gada 28, janvārī un 2016. gada 15. un 19. aprīlī

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Kā zemnieka dēls kļuva turīgāks par grāfu: Stukmaņu lieltirgotājs Indriķis Rumpe un viņa dēli

Indriķis Rumpe ap 1885. gadu

      Vēstures literatūrā par Pļaviņu apkaimi 19. gadsimta 2. pusē ir daudzkārt pieminēts lieltirgotājs un mecenāts Indriķis Rumpe. Kļuvis bagāts ar lauksaimniecības preču vairumtirdzniecību, viņš materiāli atbalstīja vairākas latviešu sabiedriskās organizācijas un dāsni ziedoja līdzekļus Vietalvas labdarības nama un Pļaviņu luterāņu baznīcas celšanai. Kas tad bija šis vīrs, un kā viņš bija ticis pie lielas turības laikā, kad tikai maza daļa latviešu jau bija kļuvuši par pilsētu un lauku uzņēmējiem, bet vairākums strādāja algotā darbā dažādās saimniecības nozarēs?

Zemnieka dēls kļūst par tirgotāju

Indriķis Rumpe piedzima 1842. gada 21. aprīlī Jaunkalsnavas pagasta „Rumpēs” zemkopju Indriķa un Edes ģimenē kā jaunākais no četriem bērniem- to apliecina nesen uzietais ieraksts arhīva baznīcu grāmatās. Pēc Kalsnavas draudzes skolas un Jēkabpils apriņķa skolas absolvēšanas, apķērīgais, enerģiskais un uzņēmīgais jauneklis sāka darboties tirdzniecībā. Viņš lieliski izmantoja iespējas, ko uzņēmīgiem ļaudīm sniedza saimnieciskā apvērsuma laikmets, kad 19. gadsimta vidū Latvijā, pēc dzimtbūšanas iekārtas atcelšanas Baltijas guberņās un visā Krievijas impērijā, strauji attīstījās ražošanas un transporta mehanizācija, preču ražošana ar algota darbaspēku un brīvā tirgus saimniecība.

Pļaviņu apkaimes saimniecisko un sabiedrisko uzplaukumu ārkārtīgi veicināja pirms 150 gadiem- 1861. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga- Dinaburga [Daugavpils]- Orla un Stukmaņu pagastā netālu no Pļavu kroga izveidotā Stukmaņu stacija (Station Stockmannshof). Dzelzceļa satiksme sniedza plašas iespējas mūsu puses lauku ļaudīm ļoti ātri nokļūt Rīgā un nogādāt turp saražotās lauksaimniecības preces. Starp Stukmaņu staciju un Pļavu krogu (tagad tā vietā atrodas Pļaviņu kultūras nams) pļavu un ganību vietā sāka veidoties apdzīvota vieta ar preču noliktavām, tirgotavām un vēlāk arī ar tirdzniecības darbinieku mājokļiem. Indriķis Rumpe bija pirmais, kurš mūsu pusē sāka vērienīgi izmantot dzelzceļa satiksmes sniegtās iespējas, izmantojot to lauksaimniecības preču vairumtirdzniecībā. Rumpe 19. gadsimta sešdesmito gadu sākumā nopirka Pļavu krogu un blakus Stukmaņu dzelzceļa stacijai uzcēla preču noliktavas (spīķerus), bet septiņdesmito gadu beigās uzbūvēja lielu namu Daugavas krastā, kurā bija veikals (tolaik saukts- Rumpes bode) un viņa ģimenes dzīvoklis (tagad- saimniecības preču veikals un viesnīca Pļaviņās Daugavas ielā).

Lieltirgotājs un rūpnieks

Kad Rumpes tirdzniecības uzņēmums, ļoti veiksmīgi darbojoties, sāka nest lielu peļņu, Indriķis nolēma uzpirktās lauksaimniecības preces eksportēt uz ārzemēm, neizmantojot no vietējo starpnieku dārgos pakalpojumus. I.Rumpe ieguva Rīgas Lielās ģildes lieltirgotāja licenci ar eksportētāja tiesībām, kas tolaik maksāja ļoti lielu naudu- 500 cariskās Krievijas rubļus. Lielās ģildes tirgoņiem tolaik bija gandrīz tādas pašas privilēģijas, kādas bija Baltijas muižniekiem un viņiem pielīdzinātām augstām valsts amatpersonām. Rumpe organizēja lauksaimniecības preču uzpirkšanu plašā apkārtnē, viņa pilnvarotie pārstāvji - Mārtiņš Zvejnieks no Odzienas un Andrejs Dūms no Vietalvas - vasarās apbraukāja apkārtējos pagastus pat līdz Lubānai un Cesvainei, un nopirka no zemniekiem ražu, kad tā vēl atradās vārpās. Rumpes uzdevumā uzpircēji un saimnieki noslēdza labības un linu pirkšanas darījumus ar rokas naudas priekšapmaksu. Rudeņos pēc apkūlībām zemnieku pajūgi ar lauksaimnieciskajiem ražojumiem no visām pusēm saplūda Stukmaņu stacijā, un pēc pilnas samaksas preces tika novietotas Rumpes noliktavās, bet nereti labības maisi no zemnieku vezumiem tika pa tiešo pārkrauti uz vagoniem. Tālāk preču vilcienu sastāvi devās uz Rīgas ostu, un tur labība tika pārkrauta pa tiešo uz ārzemju tirgotāju kuģiem.

Indriķis Rumpe (jeb Stukmaņu lielais Ruemps- kā viņu esot dēvējuši Kalsnavas- Vietalvas puses ļaudis vietējā izloksnē) tādejādi nodrošināja latviešu zemniekiem drošu ražas nodošanu un samaksu, turklāt izskauda arī mazos, nereti negodīgos, labības un linu uzpircējus. Rumpes uzņēmums ne vien uzpirka lauksaimniecības ražojumus no zemniekiem, bet arī savās tirgotavās Stukmaņos, Kalsnavā, Odzienā un citur pārdeva viņiem sēklas graudus un dažādus minerālmēslus par samērīgām cenām. Rumpes vērienīgā rīcība latviešu zemniekus nostādīja uz daudz drošākiem pamatiem, viņi sasniedza tādu labklājības līmeni, ka varēja savus bērnus sūtīt augstākās skolās un atļauties maksāt arī par kulturālām vajadzībām. Lielais tirdzniecības apgrozījums vairoja arī paša Indriķa Rumpes turību, un 19. gadsimta beigās Stukmaņu grāfs Medems esot teicis, ka „Rumpis miestā dzīvojot turīgāk un pārticīgāk, nekā viņš Stukmaņu pilī.” Sekojot Rumpes piemēram, arī citi Stukmaņu apkaimes uzņēmīgie vīri sāka celt preču noliktavas, tirgotavas un dzīvojamos namus Stukmaņos. Tā rezultātā jau 20. gadsimta sākumā, pēc ievērojamā progresa vilcienu un dzelzceļu būvē, Rīgas- Daugavpils dzelzceļa līnijas modernizēšanas un Stukmaņu- Gulbenes- Valkas dzelzceļa atklāšanas, visas Austrumvidzemes satiksme un vairumtirdzniecība uz Rīgu, Daugavpili un Gulbeni gāja caur Stukmaņiem.

Rumpju ģimenei piederēja ne vien vērienīgais vairumtirdzniecības uzņēmums „I.Rumpe Stukmaņos”, bet arī būvmateriālu fabrika Līkumu muižā (Stabliten) Daugavas kreisajā krastā pretī Stukmaņiem (tagad Ābeļu pagasta „Līkumi”). 19. gadsimta astoņdesmitajos gados Rumpe bija nopircis Līkumu muižu un plašu zemes īpašumu Sēlpils pagastā. Fabrikā no cementa izgatavoja jumta dakstiņus, grīdas flīzes un bruģakmeņus. Tuvumā bija ķieģeļnīca un divi kaļķu cepļi. Daugavas krastos bija pietiekoši daudz dolomīta radžu un Līkumu muižas zemē- akmeņu un grants, izvērstu vērienīgu būvmateriālu ražošanu. Rumpes fabrika gadā saražoja ap 85 tūkstošiem dakstiņu un ap 80 tūkstošiem gabalu cementa flīžu. Šos ražojumus fabrika pārdeva gan Vidzemē un Kurzemē, gan arī piegādāja pa dzelzceļu dažādām Krievijas impērijas pilsētām. 1901. gadā I.Rumpes mantinieku un O. Hensela kopuzņēmums ar saviem ražojumiem- krāsainiem cementa dakstiņiem, grīdas mozaīkas flīzēm un cementa bruģakmeņiem piedalījās Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē, un par šiem izstrādājumiem saņēma augstu valsts apbalvojumu- izstādes bronzas medaļu.

Iecere būvēt spēkstaciju pie Stukmaņiem

Mūsdienās vairs tikai retais zina, ka 19. gs. beigās- 20. gadsimta sākumā Daugavā bija iecerēta hidroelektrostacijas būve pie tagadējās Pļaviņu pilsētas . Indriķim Rumpem kā lielam zemes īpašniekam tolaik sava loma šajā projektā. Krievijas cara Aleksandra III valdīšanas laikā pie Stukmaņiem tika veikti plaši grunts un ūdens straumes pētījumi vispāratzītu ārzemju speciālistu vadībā. Tika dots pozitīvs slēdziens, ka visspēcīgākajā Daugavas krācē, tā sauktajā „Grūbē”, starp Stukmaņu miestu un Līkumu muižu var celt ražīgu ūdens spēkstaciju. Tas būtu veicams, izrokot kanālu Sēlijas pusē no Priedulāja krāces līdz Bebrulejai, lai iegūtu taisnāko ūdensceļu un neapplūdinātu brīnumskaisto Daugavas senleju, kura jau tolaik bija ļoti iecienīts tūrisma objekts. No Aiviekstes grīvas caur „Grūbes” krāci līdz tagadējam Pļaviņu centram bija vislielākais straumes kritums- 13 metri- ļoti īsā upes posmā. Daugava no Pļaviņām līdz Koknesei tolaik plūda 30 metru dziļā kanjonā ar augstām dolomīta klintīm krastos. Vēl viens pozitīvs faktors spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem, bija tas, ka 19. gadsimta beigās Daugavas posmā starp Aiviekstes ieteku un Bebruleju pavasaros nekad nebija plūdu.

Apķērīgais Indriķis Rumpe, uzzinājis par ieceri būvēt spēkstaciju un paredzot, ka šai vietai nākotnē būs svarīga nozīme visas Latvijas dzīvē, nopirka ne vien Līkumu muižu (Stabliten) ar ēkām un zemi, bet papildus arī visus tos zemes gabalus, kuri būtu vajadzīgi spēkstacijas projekta īstenošanai. Pēc laikrakstu ziņām, I.Rumpe tolaik esot ar humoru teicis: "Ja ķeizars Pēterburgā liks uzbūvēt te kanālu un [spēk]staciju, tad arī es būšu Pļaviņu ķeizariņš Indriķis Pirmais - pats uz savas Līkumu salas." Krievijas impērijas valdība koncesiju Daugavas spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem izsniedza kādam Francijas uzņēmumam, bet dažādu iemeslu šī projekta īstenošana tika novilcināta un vēlāk, sākoties 1. pasaules karam, vispār atcelta.

Doma būvēt hidroelektrostaciju pie Pļaviņām atdzima neatkarīgās Latvijas laikā, kā varam lasīt laikraksta „Pēdējā Brīdī” 1932. gada 20. decembra numurā. LR valdības uzdevumā ASV inženieri Daugavā pie Pļaviņām veica ūdens straumes mērījumus un grunts urbumus dolomīta radzēs Rumpju ģimenei piederošās Līkumu muižas teritorijā. Amerikāņu inženieri konstatēja, ka Daugavas krastu radzes pie Pļaviņām un Līkumu muižas ir ļoti cietas un, un deva savu slēdzienu, ka spēkstacijas būvei uz Daugavas vislabākā vieta ir tieši pie Pļaviņām. Tomēr dažādu apstākļu dēļ arī 30. gadu sākumā šī iecere netika īstenota, līdz 1936.. gada LR valdība apstiprināja Ķeguma spēkstacijas būves līgumu ar Zviedrijas uzņēmumu, kas tika pabeigta 1939. gadā.

Mecenāts

Indriķis Rumpe dāsni atbalstīja dažādas Stukmaņu apkaimes latviešu biedrības, to kultūras un izglītības pasākumu veikšanai, piedalījās vairāku ļoti talantīgo latviešu studentu mācību finansēšanā. Kad Vietalvas Labdarības biedrība 1883. gadā ķērās pie sava nama celšanas un kā pirmā latviešu sabiedriskā organizācija izlaida obligācijas (aizņēmuma vērtspapīrus) 25 cara rubļu vērtībā, Indriķis Rumpe, kurš bija VLB biedrs - dibinātājs, uzreiz nopirka 8 obligācijas, ieguldot 200 rubļus. Kad naudas vākšanas pasākums biedrības nama celšanai īpaši nesekmējās, Rumpe piešķīra papildus 200 rubļu ziedojumu. Arī citi vairāk vai mazāk turīgie novadnieki materiālu atbalstīja šo pasākumu un 1885. gadā Vietalvas labdarības biedrības nama būve tika pabeigta.

19. gadsimta beigās tika nolemts Stukmaņu miestā celt luterāņu baznīcu, un pagasta iedzīvotāji un apkaimes turīgie ļaudis, t.sk. arī I.Rumpe, apņēmās atbalstīt dievnama būvi ar naudu un būvmateriāliem. Dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ baznīcas būvēšana tika atlikta uz vēlāku laiku, un tikai beidzot 1910. gadā tika saņemtas vajadzīgās atļaujas no cariskās administrācijas. Indriķis tolaik jau bija miris, bet viņa dēli izpildīja tēva solījumu un piešķīra Stukmaņu baznīcas būvei cementa dakstiņus un grīdas flīzes vairāk nekā 1000 rubļu vērtībā. Jāpiemin arī citi Stukmaņu pagasta turīgie vīri, kuri ziedoja naudu un materiālus dievnama būvei- Pēteris Cielavs un Kārlis Vilciņš, Hugo Apeltofts, barons R.Nolde un mācītājs H.Bahs. Baznīcas būve tika pabeigta 1912. gadā. Kaut arī 1. pasaules kara laikā baznīca stipri cieta, arī I.Rumpes dāvinātais jumta segums tika sapostīts artilērijas apšaudē, tomēr mūsdienās sv. Pētera luterāņu baznīca joprojām pulcē dievlūdzējus un izdaiļo Pļaviņu pilsētas ainavu.

Ģimene un mūža noslēgums

Par Indriķa ģimeni plašāki vēstures fakti nav zināmi. Arhīvā saglabātajās Kalsnavas draudzes grāmatās ir rakstīts, ka 1867. gada 19. martā 24 gadus vecais Indriķis Rumpe Kalsnavas luterāņu baznīcā salaulājās ar Veckalsnavas pagasta „Ružu” māju saimnieka Drapāna meitu Madi. Indriķa sieva Made nav pieminēta vēstures literatūrā un periodikā, jo 19. gadsimta 50.- 60. gados latviešu lauku sievas ar ļoti retiem izņēmumiem piedalījās sabiedriskajā dzīvē, arī tā laika turīgu laucinieku sievu dzīves saturu var raksturot ar dažiem vārdiem - vīrs un bērni, sēta un baznīca. Tikai tautiskā atmodas laikmeta sasniegumi un Jaunās strāvas taisnīguma un vienlīdzības ideju izplatība 19. gadsimta beigās atnesa ievērojamas pārmaiņas arī sieviešu tiesību jomā.

Pēc kāzām jaunlaulātie sāka dzīvot „Ružās”, jo „Rumpju” mājas mantoja Indriķa vecākais brālis Pēteris. Septiņdesmito gadu beigās Rumpju ģimene pārcēlās uz jaunuzcelto namu Stukmaņu miestā. Indriķa un Mades laulībā piedzima trīs dēli- Pēteris (dzimis 1868. gada 21. jūlijā), Jūlijs (dz. 1871. gada 11. martā) un Teodors (dz. 1874. vai 1875. gadā).

Indriķa Rumpes darbīgais un raženais mūžs noslēdzās 1900. gada 10. septembrī. Viņš tika apbedīts paša izveidotajā ģimenes kapsētā priežu ieskautā paugurā blakus Līkumu muižai. Kā teikts latviešu laikrakstos publicētajā I.Rumpes nekrologā, aizgājējs kā tirgotājs un sava uzņēmuma vadītājs atstāja apzinīga, centīga un godsirdīga vīra slavu Ar paša iegūtu lietpratēja izveicību un neatlaidību, viņš trijos gadu desmitos savu uzņēmumu pacēla ievērojamā augstumā. Arī uzņēmuma darbiniekiem un apkārtējiem lauksaimniekiem Indriķis Rumpe palicis atmiņā kā labvēlīgs, izpalīdzīgs, taisnīgs un saticīgs cilvēks.

Indriķa Rumpes dēli

No trijiem Indriķa un Mades Rumpju dēliem vismazāk ir zināms par Teodoru. Cik noprotams no arhīvu materiāliem, viņš ir piedzimis 1874. vai 1875. gadā. No laikrakstu ziņām izriet, ka Teodors Rumpe pēc pamatizglītības iegūšanas, 1891. gadā iestājās Rīgas pilsētas reālskolā. Pēc četrus gadus ilgas pamata kursa apguves, kurā pastiprināti tika mācīta matemātika, fizika un dabas zinātnes, Teodors vēl divus gadus mācījās reālskolas tirdzniecības nodaļā, un to absolvēja 1897. gadā. Indriķa jaunākais dēls Teodors apguva tirdzniecību, ļoti iespējams, tēva gribu pildot, jo vecākie brāļi izvēlējās studēt universitātēs. Pēc reālskolas Teodors sāka strādāt tēva uzņēmumā, un pēc tēva nāves 1900. gadā viņš kļuva par tirdzniecības uzņēmuma „I. Rumpe Stukmaņos" „principālu” jeb vadītāju. Diemžēl Teodoram nebija lemts ilgs mūžs- jau 1902. gada 25. janvārī viņš pāragri nomira.

Rumpju ģimene ap 1885. gadu: no labās Indriķis ar jaunāko dēlu Teodoru,
Pēteris,  sieva Made, Jūlijs.

Indriķa Rumpes piemineklis dzimtas kapos pie Līkumu muižas Daugavas malā pretī Pļaviņām

Indriķa un Mades Rumpju vecākais dēls Pēteris piedzima 1868. gada 21. jūlijā Veckalsnavas „Ružu” mājās. Lielu turību sasniedzis, lieltirgotājs Indriķis Rumpe varēja atļauties apmaksāt savu dēlu studijas augstskolās, kas tolaik tikai retiem latviešiem bija pa kabatai. Pamatizglītību Pēteris ieguva Vietalvas draudzes skolā, kuru vadīja Indriķa Rumpes draugs jaunlatvietis Juris Kalniņš. Nolēmis dzīvi veltīt medicīnai, Pēteris četrus gadus mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, jo tolaik tikai ģimnāziju absolventi drīkstēja studēt universitātēs, bet reālskolu un pilsētas skolu beidzēji- tehniskajos institūtos un komercskolās.

Brāļi studenti un reālskolnieks- no labās Pēteris, Teodors un Jūlijs

Pēteris Rumpe 1889. gadā iestājās tolaik vienīgajā Vidzemes guburņas universitātē, Dienvidigaunijas pilsētā Tērbatā [Tartu] medicīnas nodaļā, un arī cītīgi studēja, lai kļūtu par labu ārstu. Brīvajā laikā viņš aktīvi darbojās vecākajā latviešu studentu korporācijā „Lettonia”, kura par savas darbības mērķiem un uzdevumiem izvirzīja studentu vispusīgu izglītošanu un audzināšanu par krietniem cilvēkiem un savas tautas patriotiem, kā arī gādību par latviešu tautas kultūras un labklājības uzplaukumu. Jāatzīmē, ka 19. gadsimta beigās studentu korporāciju pasākumos bieži tika lietots alkohols, un arī Pēteris studiju laikā sāka bieži iedzert.

Pēteris Rumpe ap 1915. gadu

Pēc Tērbatas universitātes absolvēšanas Dr. P.Rumpe atvēra savu doktorātu Stukmaņos, un ar laiku kļuva par plašā apkārtnē iecienītu ārstu. Lai veicinātu latviešu tautas izaugsmi kultūras, izglītības un zinātnes jomās, Pēteris Rumpe arī darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā. Odzienietis Bernhards Mežmalis savās atmiņās stāsta, ka dakteris Rumpe nevienu pacientu neesot izlaidis no sava kabineta, līdz noteicis slimības diagnozi un tās ārstēšanas veidu. Kādreiz kāda slima sieviete no laukiem ieradusies doktorātā, bet Rumpe bija iedzēris. Paciente esot iesaukusies: „Vai, Dieviņ, ko nu darīšu, dakteris piedzēries?!” Taču P. Rumpe slimnieci mierinājis: „Nekas, māt. Rumpis piedzēries, bet dakteris skaidrā!”- un spējis izārstēt pacienti. Latviešu tautas patriots Pēteris Rumpe bija laimīgs, kad tika nodibināta un karā izcīnīta Latvijas valsts, bet pieredzēt neatkarīgās Latvijas izaugsmi viņam nebija lemts. Daudzus slimniekus izārstējis, pats Dr. P.Rumpe mūža beigās bieži slimoja un nomira 1921. gada 27. decembrī 53 gadu vecumā. Viņš tika apbedīts dzimtas kapu kalniņā blakus Līkumu muižai.

Uzņēmējs, virsnieks un politiķis Jūlijs Rumpe no Pļaviņām

Bērnība un skolas gadi

Indriķa un Mades Rumpju vidējais dēls Jūlijs piedzima 1871. gada 11. martā Veckalsnavas pagasta „Ružu” mājās. Pamatizglītību viņš ieguva plaši pazīstamā skolotāja un atmodas darbinieka Jura Kalniņa vadītajā Vietalvas draudzes skolā, un mācības turpināja Rīgas pilsētas Aleksandra ģimnāzijā. Jūliju saistīja matemātika un tehnika, tāpēc viņš pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1891. gadā uzsāka studijas Sanktpēterburgas universitātes fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas specialitātē. Pēc pirmā mācību gada 1893. gada janvārī Jūlijs Rumpe pārtrauca studijas un brīvprātīgi iestājās cariskajā armijā, un gadu nodienēja 8. dragūnu pulkā. 1895. gadā viņš atgriezās Pēterburgas universitātē un, pabeidzis otro mācību gadu, 1896. gada augustā iestājās Rīgas Politehniskā institūtā inženierzinātņu fakultātē. Tā gada vasarā Rīgas Politetehnikums no vidējās speciālās mācību iestādes bija pārveidots par augstskolu - RPI.

Sanktpēterburgas universitātes students Jūlijs 1893. gadā

Jūlijs Rumpe, tāpat kā vecākais brālis Pēteris, aktīvi iesaistījās studentu sabiedriskajā dzīvē. 1900. gadā viņš piedalījās latviešu studentu korporācijas „Tālavija” (oficiālais nosaukums latīniski- „Talavia”) dibināšanā un tās pirmajos darbības gados bija viens no korporācijas vadītājiem. Šīs korporācijas pamatprincipi bija - tautība, izglītība un atturība, kas nozīmēja: 1) atturēties no pārmērībām visās jomās (tas nenozīmēja pilnīgu atturēšanos no alkohola, bet gan: "jo mazāk dzer, jo teicamāki"); 2) sekmīgi studēt un papildināt savu izglītību, iepazīstot jaunākos zinātnes atklājumus un jaunumus literatūras un mākslas laukā; 3) katrā vietā un laikā atklāti uzstāties kā latviešu tautas krietnam un cienīgam pārstāvim, arvien apliecinot savu tautību un runājot latviski visur, kur tas iespējams. Arī pēc studijām J.Rumpe palika „Tālavijas” filistrs un cik vien iespējams piedalījās korporācijas cēlajā darbā.

1902. gada janvārī Jūlijs pēc brāļa Teodora nāves pārtrauca studijas un kļuva par visa Rumpju ģimenes uzņēmuma vadītāju, turpinot lauksaimniecības preču vairumtirdzniecību un būvmateriālu ražošanu. J.Rumpes vadītais uzņēmums līdz 1. pasaules karam bieži un ar labiem panākumiem piedalījās dažādās būvniecības un lauksaimniecības izstādēs Vidzemē, Kurzemē un ārpus Latvijas. Turpinot tēva filantropisko darbību, Jūlijs dāsni ziedoja līdzekļus dažādām sabiedriskajām organizācijām.

Pasaules kara un revolūciju laikmetā

Asiņainais un postošais 1. pasaules karš ļoti smagi skāra arī Pļaviņu apkaimi. Ļaudis devās karā vai bēgļu gaitās un ļoti daudzi neatgriezās, zemi izvagoja ierakumi un bumbu bedres, saimnieciskie uzņēmumi tika pakļauti armijas vajadzībām, un ļoti daudzas Stukmaņu miesta ēkas karā tika sagrautas, vai izpostītas un izlaupītas. Jūlijs Rumpe tika mobilizēts cariskajā armijā jau 1914. gada rudenī un tika nozīmēts dienestā 348. Vologdas družīnā, un tajā dienēja līdz 1917. gada decembrim, sasniedzot podporučika (leitnanta) dienesta pakāpi. Pēc 1917. gada februāra demokrātiskās revolūcijas, nacionāli domājošais podporučiks Rumpe pievienojās Latvju Karavīru Nacionālajai savienībai, kura centās organizēt latviešu strēlniekus pēc armijas sabrukuma un atturēt no pāriešanas boļševiku (lielinieku) partijas pakļautībā. Pēc tam, kad boļševiki gāza Krievijas pagaidu valdību un sāka represēt citādi domājošos virsniekus un valsts amatpersonas, Jūlijs Rumpe izstājās no karadienesta un atgriezās Vācijas karaspēka okupētajā Latvijā. Viņš apmetās Stukmaņos, un centās atjaunot kara laikā izpostītā ģimenes uzņēmuma darbību. Vairākas Rumpju noliktavu ēkas miestā bija kara laikā sagrautas vai izpostītas, bet Līkumu muižā bija ierīkots armijas hospitālis.

1918. gada 11. novembrī ar ķeizariskās Vācijas kapitulāciju beidzās asiņainais pasaules karš, bet Krievijā jau tobrīd notika pilsoņu karš starp boļševiku sarkano armiju un baltgvardu armijām. Nedēļu pēc 1. pasaules kara beigām, 18. novembrī Rīgā tika nodibināta neatkarīga Latvijas valsts. Jūlijs Rumpe, būdams latviešu nācijas izaugsmes aktīvs veicinātājs, ar prieku un sajūsmu uztvēra šo ziņu, un iesaistījās jaunās valsts iestāžu veidošanā Stukmaņos. Taču tikko dzimušās Latvijas Republikas pastāvēšana tika apdraudēta jau pašā sākumā, jo plaši Latvijas sabiedrības slāņi atbalstīja boļševikus, un padomju Krievija nevēlējās pieļaut neatkarīgu un demokrātisku valstu izveidošanos Baltijā.

Jau decembra sākumā Vidzemē un Latgalē iebruka padomju Krievijas armija ar boļševiku varai kalpojošiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem priekšgalā. 1919. gada janvāra sākumā sarkanā armija bija ieņēmusi lielāko daļu Latvijas teritorijas, un Rīgā tika izveidota Latvijas sociālistiskā padomju republika (LSPR) kā padomju Krievijas autonoma daļa ar dedzīgo revolucionāru Pēteri Stučku valdības priekšgalā. Latvijā sākās sarkanā terora laikmets ar revolucionārajiem tribunāliem un koncentrācijas nometnēm jeb „zvēru dārziem”, ar masu arestiem un slepkavībām. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiemin, ka arī Stukmaņos 1919. gada pavasarī darbojās asiņainais Malienas tribunāls un koncentrācijas nometne. Trijos pavasara mēnešos Stukmaņu „zvēru dārzā” sarkanie nogalināja vairāk nekā 200 cilvēku.

Kad sarkanā armija 1919. gada janvāra sākumā ieņēma Stukmaņu apkaimi, daudzi nacionālie latvieši un turīgie uzņēmēji tika arestēti. Arī Jūlijs Rumpe tika apcietināts kā baltgvards, tomēr viņa dzīvību izglāba laimīgi sastaptais karadienesta biedrs, kuru padomju vara bija iecēlusi ietekmīgā amatā. Jūliju atbrīvoja no ieslodzījuma un drīz iesauca sarkanajā armijā, nozīmējot par jaunizveidotā Stukmaņu apriņķa kara nodaļas darbvedi. Padomju varas laiks Stukmaņos ilga tikai pusgadu, jo 1919. gada maija beigās neatkarīgās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde piespieda sarkanos atkāpties aiz Aiviekstes.

Neatkarības cīnītāju rindās

Kad sarkanā armija gatavojās atstāt Stukmaņus, Jūlijs Rumpe pameta dienestu un slēpās mežā, lai izvairītos no boļševiku represijām. Padomju varasvīri un karaspēka vienības Stukmaņus pameta naktī uz 31. maiju, un pāris dienas šeit nebija nekādas administratīvās varas. 2. jūnijā Stukmaņu miestā no frontes ar karavīru grupu ieradās virsleitnants Pēteris Lakstīgala un, apliecinot neatkarīgās Latvijas Republikas varas atjaunošanu, miestā pacēla divus sarkanbaltsarkanos karogus- virs dzelzceļa stacijas un pie sava nama Daugavas ielā 10. Kā liecina 1934. gadā izdotā brošūra „Atskats Pļaviņu un apkārtnes atbrīvošanas cīņām 1914.-1934., „šos karogus paceļot, no sajūsmas par atsvabināšanu no sarkaniem tirāniem daudziem pļaviņiešiem acīs mirdz prieka asaras”. Arī Jūlijs Rumpe atgriezās miestā un iesaistījās labi pazīstamā virsleitnanta Pēteris Lakstīgalas izveidotajā Stukmaņu komandantūrā, kas mobilizēja apkārtnes vīriešus Latvijas karaspēka rindās, vāca ieročus un munīciju plašā apkārtnē un rūpējās par kārtību frontes aizmugurē un satiksmes ceļiem. Kad Stukmaņos ieradās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā ietilpstošais 4. Valmieras kājnieku pulks, tā komandieris pulkvedis Jūlijs Jansons Stukmaņu komandantūras militārpersonas uzņēma sava pulka sastāvā, un Jūlijs Rumpe tika iecelts leitnanta pakāpē. Vltn. Lakstīgala tika iecelts par armijas aizmugures pārvaldes priekšnieku un Stukmaņu rajona kara nodaļas priekšnieku. Stukmaņu komandantūrai 1919. gada jūnijā un jūlijā bija pakļauts ļoti plašs apgabals no Ogres līdz Lubānai un no Valles līdz Viesītei, tās pienākumi bija atjaunot nopostītos tiltus un ceļus, kā arī uzturēt kārtību visā frontes aizmugurē. Komandantūrai bija pakļauti vairāk nekā 1300 karavīru.

1919. gada jūnija beigās Stukmaņos notika vairāku Latvijas valsts karaspēka grupējumu komandieru apspriede, kurā tika runāts un lemts par kopīgu un saskaņotu Latvijas karaspēka grupu cīņu pret neatkarīgās valsts ienaidniekiem. Šīs apspriedes rezultātā 1919. gada 10. jūlijā visas latviešu nacionālā karaspēka daļas tika apvienotas un pārveidotas Latvijas Armijā, bet jūlija beigās tika izveidota Latvijas austrumu fronte cīņai pret sarkano armiju pulkveža Jāņa Baloža vadībā, tās štābs izvietojās Stukmaņu miestā tirgotāja Hugo Apeltofta lielā nama otrajā stāvā Odzienas ielā 2. Leitnants Jūlijs Rumpe armijas vajadzībām atvēlēja visas sava tēva celtās noliktavas pie stacijas, un pats tika iecelts par austrumu frontes kara saimniecības pārvaldes galveno noliktavu priekšnieku. Pēc Latvijas armijas uzvaras Brīvības cīņās, par virsleitnantu paaugstināto J.Rumpi iecēla par Galvenās Artilērijas noliktavu pārvaldes Pļaviņu nodaļas priekšnieku, un šajā amatā viņš palika līdz demobilizācijai 1922. gada 30. aprīlī.

Jūlijs Rumpe ap 1923. gadu

Darbs ģimenes un sabiedrības labā

Atvaļinājies no karadienesta, Jūlijs Rumpe apmetās uz dzīvi tēva celtajā namā Daugavas krastā Stukmaņos un atjaunoja kara laikā izpostīto ģimenes uzņēmumu. Viņā arī atjaunoja darbību sabiedriskajās un politiskajās organizācijās. J.Rumpe piedalījās Stukmaņu aizsargu nodaļas izveidošanā 1919. gada vasarā, 1923, gadā kļuva par tās priekšnieku. Viņš bija arī Pļaviņu ev. lut. draudzes padomes loceklis un Stukmaņu Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības priekšnieka vietnieks. 1924. gadā Jūlijs Rumpe nolēma pārtraukt uzņēmējdarbību, tāpēc pārdeva savu veikalu un noliktavas Stukmaņu patērētāju biedrībai. Tajā pašā gadā viņš tika iecelts par Valsts Zemes bankas pārstāvi Stukmaņu miestā.

Vēl 1919. gada jūnijā Jūlijs Rumpe aktīvi piedalījās pirmās Pļaviņu pašvaldības dibināšanā. Līdz tam Stukmaņu miests bija biezi apdzīvota vieta, administratīvi pakļauta Stukmaņu (tagadējā Klintaines) pagasta vadībai. 22. jūnijā miesta iedzīvotāju sapulcē tika nolemts nodibināt patstāvīgu pašvaldības vienību, un par Stukmaņu miesta pagaidu vecāko tika ievēlēts tirgotājs Kārlis Vilciņš. 1927. gada jūlijā daudzpartiju vēlēšanās Jūlijs Rumpe tika ievēlēts par nesen nodibinātās Pļaviņu pilsētas domes deputātu. 30. augustā ceturtajā domes sēdē viņš tika ievēlēts par pirmo jaunās pilsētas galvu jeb pašvaldības vadītāju. Gandrīz divus mēnešus pirmā Pļaviņu dome nespēja ievēlēt pilsētas galvu, jo bija ļoti lielas domstarpības starp tikko izveidotās pilsētas divu atšķirīgo daļu- latvisko Pļaviņu un ebrejisko Gostiņu domniekiem, līdz beidzot abas puses vienojās ievēlēt par pilsētas galvu Jūliju Rumpi kā kompromisa figūru. Pilsētas deputātu starpā bija daudz nesaskaņu, kas ļoti apgrūtināja pašvaldības darbu. Būdams mierīgas dabas cilvēks, Jūlijs nespēja paciest domnieku ķildas, un jau pēc nepilna gada, 1928. gada jūnijā atkāpās no pilsētas galvas amata. Par lieliem nopelniem Latvijas valsts labā Jūlijs Rumpe tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.

Ģimene

Jūlijs Rumpe apprecēja krievieti Jeļenu (latviskotā versijā- Heleni) Oļeņevu, kura, saskaņā ar laikabiedru liecībām, bijusi ļoti laipna un sirsnīga sieviete un Latvijas patriote. Šī pāra laulība nebija svētīta ar bērniem, tāpēc viņi 1926. gadā likumīgi adoptēja desmit gadus veco bāreni Nikolaju Mihailovu, kura vecāki - Krievijas bēgļi bija miruši. Jūlijs un Helene adoptēto dēlu izaudzināja par īstu Latvijas patriotu.

1937. gadā Nikolajs Rumpe absolvēja Pļaviņu vidusskolu. Pēc obligātā kara dienesta Aviācijas pulkā, 1938. gadā Nikolajs iestājās Latvijas karaskolā, kuru sekmīgi absolvēja 1940. 27. jūlijā (tas bija Latvijas kara skolas pēdējais izlaidums) un leitnants pakāpē tika nosūtīts dienestā uz Rīgas kājnieku pulku. Pēc Latvijas armijas iekļaušanas PSRS armijā, leitnants Rumpe dienēja Atsevišķajā aviācijas eskadriļā. 1941. gada 14. jūnijā no Litenes nometnes Nikolajs Rumpe tika deportēts uz Sibīriju, viņa liktenis pagaidām nav noskaidrots.

1929. gada pavasarī J.Rumpes veselības stāvoklis ļoti pasliktinājās un viņš tika ievietots ārstēšanai slavenajā Rīgas vācu slimnīcā (tagadējā Rīgas 1. slimnīca Miera ielā), tomēr 3. maija vakarā Jūlijs Rumpe nomira. Ievērojamais pļaviņietis tika izvadīts ar lielu godu un apglabāts ģimenes kapos blakus Līkumu muižai. Jūliju aizsaulē pavadīja kupla korporācijas „Talavia” delegācija, Latvijas valsts, Pļaviņu pašvaldības un sabiedrības pārstāvji, par godu krietnajam Latvijas dēlam virsnieki salutēja ar zobeniem, bet Latgales divīzijas štāba garnizona karavīri atvadījās ar šauteņu zalvēm. Trīsdesmitajos gados Jūlija Rumpes mantinieki Līkumu muižu uzdāvināja Latvijas Sarkanajam krustam, un tur tika ierīkota bāreņu patversme. Mūsdienās Rumpju ģimenes skaistajā muižā ir Sēlpils pagasta bāreņu nams „Līkumi”.

Līkumu muiža (Stablitten) mūsdienās kā Sēlpils pagasta bāreņu nams "Līkumi"

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Divi raksti par Rumpēm publicēti laikrakstā "Staburags"  2016. gada 17. un 22. novembra numuros

DIVI PULKVEŽI-NOVADNIEKI

Šis ir stāsts par divu Latvijas armijas pulkvežu — vietalvieša Visvalža Dūma un odzienieša Jāņa Žīda dzīvi, cīņām un likteņiem. Abi virsnieki dienēja latviešu artilērijas vienībās, abi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, un abu dzimtā vieta ir tagadējā Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta teritorijā.

Visvaldis Dūms

Dzimis 1892. gada 28. februārī Cēsu apriņķa Vietalvas pagasta "Ļūļās" zemkopju Andreja un Edes Dūmu ģimenē. Viņa tēvs bija turīgs saimnieks un dēlam sniedza iespēja iegūt labu izglītību. Pēc Stukmaņu pamatskolas un Jēkabpils pilsētas skolas beigšanas, Visvaldis Dūms mācījās Belostokas komercskolā (pilsēta Polijas austrumos, tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā),  bet vēlāk studēja ķīmiju Rīgas Politehnikumā.

Praporščika Dūma komandētā lielgabala apkalpe. Dūms- vidū šaipus lielgabala

Ķīmiķis un artilērists

Pirmā pasaules kara laikā V.Dūmu iesauca Krievijas armijā, un no 1916. gada 2. janvāra līdz jūnijam jauneklis mācījās lielkņaza Konstantīna artilērijas skolā Sanktpēterburgā. Pēc tās sekmīgas beigšanas Visvaldi Dūmu paaugstināja par praporščiku un nozīmēja dienēt 4. Sibīrijas artilērijas brigādē. Par nopelniem 1. pasaules kara kaujās V.Dūms tika apbalvots ar Staņislava III šķ.,  Annas III un IV šķ. ordeņiem, kā arī  1917. gada 15. janvārī tika paaugstināts par podporučiku. Viņš ir piedalījies daudzās Pirmā pasaules kara kaujās arī Latvijas teritorijā (pie Ķekavas, Rīgas un Siguldas). Pēc demobilizēšanās no Krievijas armijas Visvaldis Dūms izmantoja savas ķīmiķa zināšanas un artilērista pieredzi lielgabalu lādiņu un lidmašīnu bumbu izgatavošanā un izmēģināšanā. 1918. gada 16. novembrī viņu iesauca dienestā sarkanās armijas 2. padomju latviešu lidotāju nodaļā, taču vēlāk viņš no tās dezertēja, lai iestātos neatkarīgās Latvijas bruņotajos spēkos.

1919. gada 2. jūnijā Visvaldis Dūms brīvprātīgi pievienojās LR  Ziemeļlatvijas brigādei, kas cīnījās Igaunijas armijas sastāvā, lai atbrīvotu Latviju no lieliniekiem un vēlāk arī no vācu karaspēka. Viņu iecēla par 2. Cēsu smagās artilērijas baterijas jaunāko virsnieku leitnanta dienesta pakāpē. 2. Cēsu baterijai bija nozīmīga loma kaujās ar baltvācu Landesvēru un vācu Dzelzs divīziju Cēsu apkaimē. Par šajās kaujās parādīto drosmi un nopelniem viņu paaugstināja par virsleitnantu un baterijas komandieri.

21. augustā virsleitnanta Visvalža Dūma vadītā baterija ieradās Pļaviņās, kur tobrīd bija izvietots Latvijas armijas austrumu frontes štābs (par to vēl tagad liecina 1934. gadā atklātā, vēlāk komunistu iznīcinātā un Atmodas laikā no jauna uzliktā piemiņas plāksne pie Apeltofta nama Odzienas ielā). Saņēmusi jaunu uzdevumu, baterija devās uz pozīcijām pie Trepes stacijas, un piedalījās Līvānu atbrīvošanu no sarkanās armijas daļām.

Palīdz nosargāt Rīgu

Tā kā 1919. gada vasaras beigās- rudens sākumā ap Rīgu pakāpeniski savilkās monarhistisko vācu un krievu karaspēks P.Bermonta un R. fon der Golca vadībā, 27. septembrī 2. Cēsu smago bateriju armijas vadība nosūtīja uz Rīgu. Jau 9. oktobrī sākās pirmās nopietnās sadursmes ar ienaidnieku, un vltn. Dūma vadītā  baterija, ar saviem smagajiem lielgabaliem apšaudot bermontiešus, palīdzēja jaunajai un trūcīgi apgādātajai Latvijas armijai nosargāt Rīgu. 11. novembrī Latvijas spēki sāka vērienīgu uzbrukumu,  lai atbrīvotu no bermontiešiem  Pārdaugavu, Rīgas apkaimi, vēlāk arī Zemgali un Kurzemi. Par nopelniem Cēsu kaujās un cīņās pret bermontiešiem pie Dalbes  Visvaldis  Dūms tika  apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru un paaugstināts par kapteini.

Virsnieka kara un dienesta biedri viņu raksturoja šādi: "Mūsu komandieris virsleitnants Visvaldis Dūms bija profesionāls speciālists un labs pedagogs. Viņš prata iesaistīt visu lielo kolektīvu kopīgu uzdevumu veikšanā un labprāt uzklausīja karavīru ieteikumus." ("Novadnieks", 11.11.2000.) "Centība un neatlaidīgs darbs raksturo viņa mūža gājumu, viņa uzņēmību un darba prieku nav spējuši iespaidot ne garie kara gadi, ne pārdzīvoto kauju ietekme." ("Kadets", 1940. g., 1. nr.).

Dūmu laulātais pāris 1921. gada vasarā

Precības un neilgā saimniekošana "Ļūļās"

Pēc Latvijas Neatkarības kara beigām Visvaldis Dūms dienēja dažādos amatos Latvijas artilērijas vienībās, un 1921. gada 1. martā tika paaugstināts par pulkvedi- leitnantu.

Jau 1920. gada Ziemassvētkos Visvaldis Dūms salaulājās ar Annu Kalniņu- ievērojamā Pirmās nacionālās atmodas darbinieka, Vietalvas skolotāja, kordiriģenta, publicista un rakstnieka Jura Kalniņa—Prātkopja meitu. Šajā laulībā piedzima meitas Nora un Rita, dēli Jānis un Andrejs.

1924. gada aprīlī Visvaldis Dūms demobilizējās no armijas un kopā ar sievu pārcēlās uz dzīvi un darbu tēva mājās. Kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim viņam iedalīja muižas zemi blakus tēva saimniecībai "Ļūļas". Tomēr V.Dūmam saimniekošana laukos īsti nevedās, tāpēc materiālo un ģimenes apstākļu dēļ viņš nolēma atgriezties dienestā Latvijas armijā.

Karjeras izaugsme Latvijas armijā

Pulkvedis- leitnants Dūms no 1924. gada decembra ieņēma dažādus amatus Vidzemes artilērijas pulkā, bet 1929. gadā tika iecelts par Zemgales artilērijas pulka komandieri. No 1931. līdz 1936. gadam viņš bija Latgales artilērijas pulka komandieris, kurš bija dislocēts Krustpilī. 1933. gada 31. oktobrī Visvaldi Dūmu paaugstināja par pulkvedi. 1937. gadā viņš absolvēja Augstāko kara skolu, un uzsāka tajā strādāt par kara zinību vecāko pasniedzēju.

Latgales artilērijas pulka virsnieki ar savām dzīvesbiedrenēm.
1. rindā- no kreisās: 1. iepriekšējais pulka komandieris plkv. V.Dūms, 2. viņa sieva Anna;
no labās: jaunais pulka komandieris plkv. J.Žīds, 2. viņa sieva Olga Pļavniece
Krustpils, 1936. gads

Paralēli karadienestam Dūms turpināja studēt ķīmiju Latvijas Universitātē un līdz 1940. gadam bija pabeidzis 4. kursu. Visvaldis Dūms bija arī aktīvs korporācijas "Tālavija" seniors. 1939. gada 29. novembrī pulkvedi Dūmu iecēla par armijas štāba priekšnieka palīgu, un šo amatu viņš ieņēma līdz pat nāvei. Saskaņā ar tuvinieku liecībām, armijas vadība jau bija ierosinājusi V.Dūma paaugstināšanu par ģenerāli, taču viņš pēkšņi nomira 1940. gada 12. janvārī 47 gadu vecumā. Pulkvedis Dūms tika ar atbilstošu militāru godu apbedīts Rīgas Brāļu kapos pie Mātes Latvijas kājām, blakus citiem Latvijas augstākajām militārpersonām un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem.

Pulkvedis V.Dūms, 1939. gads.

Pulkvedis Visvaldis Dūms apbalvots arī ar II šķiras Viestura ordeni (ar šķēpiem), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, vairākām goda zīmēm un ārvalstu ordeņiem.

Jānis Žīds

Dzimis 1892. gada 6. februārī Cēsu apriņķa Odzienas pagasta "Draudavās". Arī viņa tēvs Pēteris Žīds bija turīgs saimnieks un nežēloja līdzekļus dēla izglītošanai. Pēc Vietalvas ministrijas skolas absolvēšanas Jānis Žīds devās uz Maskavu, kur viņš mācījās ģimnāzijā, lai vēlāk studētu augstskolā.

Apbalvo par varonību

Īsi pirms 1. pasaules kara, 1914. gada jūlijā Krievijā sākoties vispārējai mobilizācijai, Jānis Žīds tika iesaukts armijā un nosūtīts dienēt uz Lugu 1. artilērijas rezerves divizionā. No 1915. gada maija viņš piedalījās kaujās Rietumu frontē Naročas ezera rajonā un citur, par varonību apbalvots tika ar Jura medaļu un krustu. No 1916. gada viņš dienēja 103. pretaeroplānu [pretgaisa artilērijas] baterijā. 1917. gada janvārī Jāni Žīdu paaugstināja par praporščiku.

Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada oktobrī, Jānis Žīds aizgāja no armijas un strādāja par ierēdni dažādās iestādēs Maskavā. 1918. gada septembrī odzienieti mobilizēja Sarkanajā armijā, kur sākumā viņš dienēja smagajā artilērijā, bet vēlāk bija 1. latviešu sarkano strēlnieku brigādes pārtikas transporta priekšnieks, un tika nosūtīts dienēt uz sarkanās armijas iekaroto Rīgu. 1919. gada 22. maijā, kad antiboļševistiskie spēki atbrīvoja Rīgu, Jānis Žīds dezertēja no Sarkanās armijas.

Palīdz nosargāt Rīgu

1919. gada 31. maijā J.Žīds iestājās Latvijas Republikas pagaidu valdības bruņotajos spēkos, kur kā leitnants dienēja Rīgas jaunformējamajos spēkos, pēc tam viņu ieskaitīja 1. artilērijas baterijas izlūku komandā, bet no 31. jūlija — Vidzemes artilērijas pulka 2. Cēsu baterijā, kuras komandieris bija viņa novadnieks virsleitnants Dūms. Kā šīs baterijas virsnieks Jānis Žīds piedalījās cīņās pret bermontiešiem, šo kauju laikā parādot īpašu drosmi un kaujas prasmi.

1919. gada 18. novembrī, Latvijas valsts pirmajā  gadadienā J.Žīda vadītā apakšvienība cīnījās pie Skuju kroga uz Rīgas—Jelgavas šosejas. Intensīvā ienaidnieka apšaudē ltn. Žīds noturēja svarīgo pozīciju, tādejādi neļaujot bermontiešu bruņotajam vilcienam apšaudīt Latvijas karaspēka aizmuguri. Ar savā rīcībā esošo vienīgo vieglo lielgabalu, viņš piespieda bruņoto vilcienu doties atpakaļ Jelgavas virzienā, tā lielā mērā veicinādams latviešu kājnieku daļu panākumus frontē. Par šo varoņdarbu Jāni Žīdu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, paaugstināja par virsleitnantu un iecēla par baterijas komandieri. Virsleitnants Žīds piedalījās arī Latgales atbrīvošanā no boļševiku spēkiem.

Virsleitnants J.Žīds pēc apbalvošanas ar LKO. 1920. gads.

Latvijas armijā miera laikā

No 1920. līdz 1921. gadam Jānis Žīds dienēja artilērijas instruktoru baterijā. 1922. gadā viņš mācījās baterijas komandieru kursos, un pēc to beigšanas tika paaugstināts par kapteini. 1926. gadā, pabeidzot virsnieku akadēmiskos kursus, odzienieti iecēla par armijas komandiera štāba operatīvās daļas 1. nodaļas priekšnieka palīgu. No 1927. gada beigām līdz 1932. gadam kapteinis (no 1928. gada — pulkvežleitnants) Jānis Žīds bija kara atašejs Igaunijā, Somijā un Lietuvā. No 1932. līdz 1934. gadam viņš bija pulkveža Dūma komandētā Latgales artilērijas pulka 1. diviziona komandieris. 1935. gadā Jāni Žīdu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku, 1936. gadā — par Latgales artilērijas pulka komandieri. Šo pienākumu viņš veica līdz Latvijas okupācijai.

Pulkvedis J.Žīds. 1938.-39. gads.

Jānis Žīds ir apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni, III un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī Somijas, Igaunijas un Lietuvas ordeņiem.

Interesanti, ka 1919. gada 2. pusē- 1920. gada vidū Jānis Žīds, tāpat kā vienaudzis Visvaldis Dūms, draudzējās ar skaisto Annu Kalniņu. Žīds bija elegants un iznesīgs vīrietis, bet Dūms bija vienkārši tērpies darbarūķis, kurš daudz rūpējās par savas baterijas karavīriem. Tomēr ievērojamā sabiedriskā darbinieka Jura Kalniņa meita Annas jaunkundze, kura bija labi izglītota un apgrozījusies Rīgas latviešu inteliģences aprindās, izšķīrās precēties ar vienkāršo godavīru Visvaldi Dūmu.  Bet Jānis Žīds gadu pēc Dūma kāzām apprecējās ar jauno un skaisto operas solisti Olgu Pļavnieci, viņiem piedzima divi dēli — Oļģerts Pāvils (1922.) un Juris (1927.).

Litene un Sibīrija

Taču reiz beidzās arī Latvijas un latviešu labie gadi.  1940. gada jūnijā Latvijas Republiku okupēja Padomju savienības karaspēks. Pēc Latvijas pretlikumīgās iekļaušanas PSRS sastāvā, tika likvidēta arī neatkarīgās Latvijas armiju. Daļu tās vadītāju NKVD represēja jau 1940. gada vasarā un rudenī, bet tās latviešu militārpersonas, kas klaji nenostājās pret padomju okupantiem, tika iekļautas Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. Pulkvedi Jāni Žīdu iecēla par 183. strēlnieku divīzijas 623. vieglās artilērijas pulka (tā bija pārdēvēts Latgales artilērijas pulks) komandieri.

Neilgi pirms 1941. gada 14. jūnija Litenes nometnē, kur it kā taktiskajām mācībām bija sakoncentrētas 24. TK daļas,  bija jūtams, ka sarkano vadība kaut kam gatavojas. 11. jūnijā pulkvedis Jānis Žīds atklāti pajautāja sava pulka komisāram: "Kādu bumbu jūs atkal gatavojat?". Nākamajā dienā, 12. jūnijā, daudzus latviešu ģenerāļus un pulkvežus nosūtīja "uz kursiem" Maskavā, bet īstenībā viņi nokļuva Krievijas cietumos Noriļskas soda nometnēs. Pulkvedi Žīdu ieslodzīja nometnē pie Lāmas ezera, kur smagos apstākļos ātri gāja bojā daudzi Latvijas (arī Igaunijas un Lietuvas) ģenerāļi un pulkveži. Jānim Žīdam paveicās, viņš apguva namdara amatu un strādāja vieglāku darbu, tāpēc izdzīvoja skarbajos Sibīrijas ziemeļos, kaut arī veselība bija smagi iedragāta. 1956. gadā viņš varēja atgriezties Latvijā, tomēr ilgi vairs nenodzīvoja. Jānis Žīds aizgāja aizsaulē 1959. gada 30. aprīlī, viņš ir  apbedīts Rīgā 1. Meža kapos.

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Raksta pirmpublikācija: Staburags : 2007. gada 1. un 3. marts;
Šis ir  paplašināts un precizēts raksta variants

LATVIJAI UN LATVIEŠU TAUTAI ZIEDOTS MŪŽS

Pēteris Priedītis- skolotājs, žurnālists un diplomāts no Vietalvas ir viens no tiem mūsu novada cilvēkiem, kuri pēc II Pasaules kara Latvijas vārdu godam nesa trimdinieku mītnes zemēs.

Vietalvas jaunieši- luterāņu iesvētības mācības dalībnieki- 

kopā ar draudzes mācītāju Andrievu Niedru. 

2. rindā vidū stāv P.Priedītis (iezīmēts). Ap 1914. gadu.

IZGLĪTOŠANĀS

Pēteris Priedītis ir dzimis 1896. gada 4. aprīlī zemnieku ģimenē Cēsu apriņķa Vietalvas pagasta "Jelgaviešos". Skološanos puisis uzsāka pagasta skolā, pēc tam mācības turpināja Vietalvas ministrijas skolā un Tukuma komercskolā, kuru viņš 1915. gadā absolvēja ar zelta medaļu. 

I Pasaules kara laikā bēgļu gaitās būdams, P.Priedītis trīs gadus mācījās Maskavas komercinstitūtā. Vēlāk viņš studēja tautsaimniecību un tieslietas Latvijas Universitātē. Arī brieduma gados, zināšanu kārais vietalvietis turpināja izglītoties un 1942. gadā absolvēja Rīgas Angļu institūta pedagoģisko nodaļu. Studiju gados Priedītis aktīvi darbojās studentu korporācijā Fraternitas Livonica.

Skolotājs Pēteris Priedītis (sēd 1. no labās) 

kopā ar Stukmaņu pamatskolas pedagogiem un skolēniem. Ap 1920. gadu.

DARBA GAITAS

Pirmajos Latvijas Republikas gados Pēteris Priedītis bija Pļaviņu pamatskolas pārzinis, vēlāk strādāja Valsts Statistikas pārvaldē. Jau tad viņš publicējās lielākajos latviešu laikrakstos ar pseidonīmiem Indrāns un P. Jelgavietis..

Žurnālista darbs P.Priedīti aizveda uz Latvijas Telegrāfa Aģentūru (LETA), kur viņš veica līdzstrādnieka, redaktora, un ārzemju korespondenta pienākumus Maskavā (no turienes 1924. gadā tika izraidīts sakarā ar boļševiku režīmu atmaskojošu rakstu publicēšanu), vēlāk Kauņā un Varšavā.

Latvijas sūtņa Polijā Ludviga Ēķa (vidū) akreditācija 

Varšavā 1938. g. septembrī. Pirmais no labās 

sūtniecības atašejs Pēteris Priedītis. 

1929. gada oktobrī P.Priedītis stājās darbā ārlietu ministrijā kā Latvijas sūtniecības Varšavā atašejs. 1939. gada jūlijā  viņš sāka strādāt Ārlietu ministrijas Preses nodaļa, strādājot arī par LR ĀM šifrēto telegrammu pārzini. 1941. gada maijā Priedītis sāka strādāt Valsts bibliotēkā un tur darba pienākumus veica līdz 1944. gada augusta beigām, kad tuvojoties Sarkanajai armijai, evakuējās no Rīgas.

DARBĪBA TRIMDĀ

Pēc II Pasaules kara Pēteris Priedītis dzīvoja Vācijā, un bija šajā zemē nometināto latviešu pagrīdes pasta kurjers. Viņš tautiešu vēstules ārvalstu adresātiem nogādāja Šveicē (gandrīz divus gadus no sabiedroto okupētās Vācijas nedrīkstēja sūtīt korespondenci uz ārzemēm), no kurienes tās nosūtīja adresātiem. No 1947. gada augusta viņš bija Latvijas sūtniecības Londonā konsulārās nodaļas darbinieks un vēlāk sūtniecības sekretārs. Dažus mēnešus P.Priedītis bija arī latviešu pārstāvis pie ANO Bēgļu lietu augstā komisāra Ženēvā, Šveicē. Ilgstoši viņš bija arī Londonas Avīzes aktīvs līdzstrādnieks un (no 1964. gada) tās redaktors, nenogurstoši cīnoties par latviešu valodas saglabāšanu un tās tīrību trimdā (par to vēlāk tika apbalvots ar Baltu filologu biedrības apbalvojumu- Nameja gredzenu zeltā).

Ilgus gadus Pēteris Priedītis bija Londonas latviešu luterāņu Miera draudzes priekšnieks, Baznīcas pārvaldes priekšnieks un tās padomes loceklis. Viņš turklāt darbojās Daugavas Vanagos un studentu korporācijā Fraternitas Livonica, kā arī bija korporāciju akadēmiskā žurnāla Universitas Anglijas redaktors.

P.Priedītis mūža nogalē

Žurnāls Universitas Pētera Priedīša nekrologā rakstīja, ka krietnais vietalvietis arī mūža nogalē bijis ļoti darbīgs: „Vēl pašā pēdējā laikā Priedītis ir izteicies, ka darbiem un daudziem pienākumiem neesot ne gala, ne malas. (..) Vēl dažas dienas pirms nāves (Pēteris Priedītis aizgāja aizsaulē 1974. gada 10. jūlijā- A.R.) viņš piedalās "Daugavas Vanagu" centrālās valdes sēdē latviešu mājā Almēlijā. Viņa neskaitāmie raksti presē skaidri liecina par uzticību Latvijas karogam un par to, ka viņš arvien ir stāvējis nomodā par latviešu tautas likteni” (Universitas, Nr. 34, 1974. g., 66.- 67. lpp.).

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Raksts publicēts laikrakstā Staburags 2011. gadā

DIŽOZOLS NO DIŽAS ZĪLES (stāsts par Odzienas Bēķu dzimtu laimetu griežos)

Raksta autors pie Jaunāsmuižas dižozola.
Tas ir viens no Latvijas varenākajiem ozoliem, atrodas Pļaviņu novada Vietalvas pagastā pie Jaunās muižas,
kuru 19.gs. nogalē Jānis Bēķis rentēja no Odzienas muižniekiem fon Brimmeriem