Ieskats Latvijas un Vietalvas kapu svētku vēsturē

Vietalvas kapi 20. gs. 20. gadu sākumā

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Ievads

Mūsdienu Latvijā jūlijā un augustā, kad puķu pilni ir dārzi un pļavas, visos novados un draudzēs ir kapu svētki. Daļā kapsētu tas ir tikai brīvdabas dievkalpojums mirušo piemiņai, bet citviet (arī Vietalvā) tie ir plaši tautas svētki, kuros ietilpst kā svētbrīdis kapos, tā arī koncerts, kurš noslēdzas ar zaļumballi. Taču kapu svētku tradīcija ir īpaši raksturīga Latvijai un, mazākā mērā, Lietuvai, bet citur Eiropā un pasaulē gandrīz nav sastopama. Pēdējos gados Latvijā kapu svētkiem (gan to vēsturei, gan arī izpausmēm mūsdienās) ir pievērsta pastiprināta uzmanība, luterāņu medijos pat ir izteikti viedokļi, ka Baznīcas kalpotājiem kapu svētki ir apgrūtinoši un nevajadzīgi. Tāpēc ir vērts ieskatīties dziļāk kapu svētku vēsturē un tradīcijā.

Visai izplatīts ir uzskats, ka oficiāli pirmos kapu svētkus Vietalvā un visā Latvijā 1911. gadā sarīkoja latviešu rakstnieks, luterāņu mācītājs un pretrunīgi vērtētais politiķis Andrievs Niedra, kurš no 1908. gada līdz 1918. gadam kalpoja Kalsnavas un Vietalvas luterāņu draudzēs. Tomēr ieskatoties dziļāk vēstures avotos un literatūrā, atklājas, ka kapu svētki svinēti krietni agrāk.

18.- 19. gadsimta kapu svētku ieražas

Dažādi arhīvu dokumenti liecina, ka jau 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā dažviet Vidzemē ir notikuši latviešu pagāniskie kapu svētki. Tolaik daudzi latvieši ārēji piederēja vāciskajai luterāņu Baznīcai (piedalījās kristiešu liturģiskajos ritos), taču iekšēji palika uzticīgi senlatviešu ticībai un joprojām lika ziedojumus (ziedus) ne tikai pagāniskajās svētvietās, bet arī pie senču kapiem, un veica aizsaulē aizgājušo dvēseļu (veļu) mielošanu. Latvju Dainu sējumos ir daudz tautasdziesmu (dainu) par aizsaulē aizgājušajiem.

  

   Visa zied kapsētiņa

   Dzelteniem ziediņiem.

                                           Tur guļ manis tēvs, māmiņa,

                                           Tur māsiņas rakstītājas.

                                           Laižat manim rozes sēt

                                           Kapsētiņas maliņâ:

                                           Tur guļ mani tēvs, māmiņa,

                                           Tur īstaji bāleliņi.

18. gadsimta 2. pusē- 19. gadsimta sākumā Latviju beidzot sasniedza Rietumu Apgaismības idejas, kuras izplatīja kā vācu kultūras un izglītības darbinieki, tā hernhūtieši- Brāļu draudžu organizētāji un vairāki vācu luterāņu mācītāji. No Vidzemes Brāļu draudžu tradīcijām lielā mērā ir veidojusies latviešu kapu kopšanas kultūra un tās ir ietekmējušas arī kristīgu kapu svētku rašanos. 19. gadsimta 1. pusē vairāki luterāņu mācītāji latviešu pagānisko kapu svētku ieražu dažviet kristianizēja, kapsētās noturot dievkalpojumus ar dievvārdiem un liturģiskajiem dziedājumiem. Viesītes mācītājs Alvis Āboliņš savā diplomdarbā par kapu svētku fenomenu raksta, ka senāko informāciju presē par luterāņu kapu svētkiem atradis par 1831. gadu brīvdabas dievkalpojumu Krimuldā pie kapličas. Tolaik Krimuldas draudzē kalpoja progresīvais luterāņu teologs un garīdznieks Karls Kristians Ulmans. Par Allažu draudzi ir ziņas, ka tā 19. gadsimta vidū rīkoja ikgadējus kapsētas svētkus, kas tie paši kapu svētki vien ir. Tolaik Vidzemē ne visās luteriskajās draudzēs kapu svētki tika svinēti, tā bija atsevišķu draudžu ieraža.

Lielu devumu luterāņu brīvdabas dievkalpojumu attīstībai sniedzis Dikļu draudzes mācītājs Juris Neikens, kurš ir plašāk pazīstams kā latviešu nacionālās atmodas veicinātājs un visā Latvijā pirmo dziesmu svētku rīkotājs Dikļos. Viņš 19. gadsimta 60. gados savā draudzē aktīvi organizēja arī luterāņu misijas svētkus- tautas sanākšanas, kurās pat vairākas stundas no vietas tika lasīti Bībeles teksti un teikti dedzīgi sprediķi.

Vietalvas kapu svētkiem-140

Arī Vietalvā 19. gadsimta 70. gados vairākas reizes notika kapu svētki. Ievērojamais Vietalvas apkaimes izglītības un kultūras darbinieks Juris Kalniņš (viņa vectēvs bija Valmieras apriņķa Ārciema Brāļu draudzes (hernhūtiešu) sacītājs, bet mātes brālis- jau minētais Dikļu luterāņu mācītājs Juris Neikens), strādājot par Vietalvas luterāņu draudzes skolas pārzini, vienlaikus bija arī draudzes ķesteris- mācītāja Teodora Dēbnera  palīgs un ērģelnieks.  Ievērojamās baltvāciešu mācītāju Dēbneru dzimtas (no 1796. gada līdz 1905. gadam Kalsnavas un Vietalvas draudzē mācītāji bija tikai Dēbneri) pārstāvis Teodors, kurš pēc vairāku gadu kalpošanas par sava tēva palīgmācītāju,  1870. gadā kļuva par  pilntiesīgu draudzes mācītāju, piederēja Baltijas vāciešu  konservatīvākajai daļai. Viņš bija vācu mācītāju organizētās Latviešu Literārās biedrības priekšnieks. Tomēr viņš sākotnēji labvēlīgi attiecās pret Juri Kalniņu un viņa darbu draudzes latviešu izglītības, kultūras un garīgās izaugsmes veicināšanā (to pierāda Matīsa Kaudzītes atmiņas, paša Dēbnera rakstītais un publicētais draudzes darbības pārskats par 1875. Gadu, kā arī citi Vietalvas vēstures materiāli).

Talantīgais un labi izglītotais Kalniņš spēja apvienot trīs tolaik pretrunīgus garīgumus- latviešu seno garīgo kultūru ar bērnībā iepazīto Brāļu draudžu kristīgo ētiku un luterāņu teoloģiju un liturģiju (bet ne ārējo baznīciskumu, pret kuru viņš vērsās savās uzrunās un rakstos). Tā kā T. Dēbneram bija divas draudzes, tad tajā svētdienā, kad mācītājs bija Kalsnavā, J.Kalniņš kā ķesteris vadīja Vietalvas draudzes garīgos rituālus baznīcā un ārpus tās (arī kristības un mirušo apbedīšanu). Viņš bija izcils runātājs un Vietalvas apkaimē (arī tālu ārpus tās) kļuva ļoti populārs gan kā izcils skolotājs, Dziedātāju (vēlākās Labdarības) biedrības kora diriģents un jautājumu- atbilžu vakaru runātājs, gan arī kā draudzes garīgais kalpotājs. Un tieši Kalniņa ideja bija sarīkot arī Vietalvā kapu svētkus, kuri pirmo reizi Vietalvas draudzes jaunajos kapos pie kapličas notika 1872. gada pirmajā augusta svētdienā. Tajos tika lasīti Bībeles teksti, teikts sprediķis un pieminēti draudzes mirušie. VDzB vīru koris, kurš jau vairākas reizes bija uzstājies arī dievkalpojumos Vietalvas baznīcā, kapu svētkos arī sniedza garīgo dziesmu priekšnesumu.

Tomēr Vidzemes draudžu kapu (kapsētas) svētki tolaik nevērsās plašumā un drīz vispār tika pārtraukti, jo baltvācu pārvaldītajā Baltijas guberņu luteriskajā Baznīcā 19. gadsimta 60.- 70. gados pie teikšanas pakāpeniski nāca konservatīvie garīdznieki, kuri vērsās kā pret apgaismības un hernhūtisma piekritējiem, tā arī pret Krievijas ortodoksālās Baznīcas (pareizticības) izvēršanos Baltijā un latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem). Arī Teodors Dēbners sāka dedzīgi apkarot jaunlatviešu ideju izplatītājus Vietalvas apkaimē, īpaši aktīvi meklējot ieganstus padzīt brīvdomīgo Juri Kalniņu (viņš Ausekļa un citu jaunlatviešu vadošo darbinieku iedvesmots un mudināts sāka publiski uzstāties pret Baltijas vāciešu valdošajām aprindām) un Vietalvas draudzes un biedrības priekšnieku Juri Bōru. Kad viņi abi 1880.- 81. gadā tika atlaisti no saviem amatiem, vietalviešu un odzieniešu lielākā daļa novērsās no luterāņu draudzes un skolas.

Niedra atjauno, Grīnbergs popularizē kapusvētkus.

Brīvvalsts laika tradīcijas.

Kapu svētku svētīšana Vidzemē atsākās pēc 1905. gada revolūcijas, kad Latvijas sabiedrība un latviešu tauta bija ļoti sašķelta. Andrievs Niedra, 1908.gadā kļuvis par pirmo latvieti- Vietalvas un Kalsnavas luterāņu draudžu mācītāju, centās samierināt konfliktējošās puses, kā izplatot jaunnacionālisma idejas, tā mācot latviešu zemniekus saimniekot, un arī rīkojot draudzes kapu svētkus (kapu svētki jeb kā mūsu pusē saka kapsvētki Vietalvā tika oficiāli atjaunoti 1911. gadā un vēlāk kļuva ļoti populāri)- brīvdabas dievkalpojumu kapsētā, kuplinātu ar kora koncertu. Mācītājs Niedra kā izcils sprediķotājs un VLB kora koncerts piesaistīja daudz ļaužu, kuri atbraukuši ar saviem zirgu pajūgiem, pēc svētbrīža ieturēja maltīti blakus kapsētai meža malā, uz kuru tika pieaicināti radi, kaimiņi vai citi pazīstami cilvēki. Bieži vien tieši tad, pēc saskarsmes ar Mūžību kapsētā, salīga mieru ķildnieki. Tajā ir dziļa doma- vietā, kur dus senči un kur pašiem būs kādreiz jāapgulstas, notiek izlīgšana.

No Andrieva Niedras piemēru kapu svētku rīkošanā pārņēma Ventspils draudzes mācītājs Teodors Grīnbergs, vēlākais Latvijas luterāņu arhibīskaps Īpaši plaši Latvijā sāka svinēt kapu svētkus pēc neatkarības izcīnīšanas. Vietalvā šī tradīcija apvienoja dievkalpojumu kapsētā, VLB kora un garīgo un laicīgo dziesmu koncertu, nereti arī vietējās teātra trupas izrādi, un arī zaļumballi Vesetas līča estrādē, kurā muzicēja Odzienas aizsargu orķestris.

Savdabīgu skatījumu uz šo notikumu sniedz Vietalvā dzimusī rakstniece Emīlija Prūsa vēsturiskajā romānā „Gaismu sauca, gaisma ausa… Senā Saulvede”: „Uz Vietalvas gadskārtējiem kapu svētkiem gads gadā mēdza sarasties ļaudis ne vien no kaimiņu pagastiem, bet daži pat no galvaspilsētas: gan apciemot šeit guldītos tuviniekus, gan satikt vecas paziņas. Kapu svētkiem parasti sekoja kāda brīvdabas izrāde, koncerts un balle tuvējā līcī. Uz to saradās jaunie ar saviem vecākiem, kam izprieca pēc svētsvinībām gan likās nepiedienīga, bet nevar taču pamest dēlus un meitas zaļumos vienus… Vietalviešiem viens ticējums: kapu svētkos lietus nelīst. Un patiesi: reti, reti atgadījās, ka saule nežilbināja krustus šai mirušo svētku dienā. Un ja visu nedēļu lijis lietus, tad svētdienā debess tomēr skaidrojas vai arī tikai drusku pamirdzina”. (Apgāds „Atēna”, R., 2000., 289- 290 lpp).

Vietalvas luterāņu mācītājs Andrievs Niedra un draudzes jaunieši. 1912.-13. g.

Kara postījumi Vietalvā, padomju okupācijas

deformētie piemiņas pasākumi

Acīmredzot šī vietalviešu „derība ar Dievu”, kā nereti tika apzīmēts pastāvīgi labais laiks augusta pirmajā svētdienā- tradicionālo kapu svētku dienā, tika lauzta II Pasaules kara laikā, jo  1944. gada augustā (togad kapu svētki nevarēja notikt) ļoti smagajās Vietalvas kaujās starp Vācijas un PSRS karaspēku  tika gandrīz pilnībā sagrauts viss Vietalvas vēsturiskais centrs. Vissmagāk karadarbībā cieta baznīca un Kalniņa (draudzes, vēlāk ministrijas) skola, kā arī pagasta skola, doktorāts, pagastmāja un daudzas citas ēkas, arī daudzi kapu pieminekļi tika šķembu un ložu skarti. 
Karam beidzoties un nosacītam mieram iestājoties, Padomju Latvijas valdošās aprindas visādi ierobežoja reliģisko draudžu darbības, tomēr atļāva rīkot draudžu mirušo atceres pasākumus, tiesa ne tajā laikā, kad notika laicīgie kapu svētki. Vietalvā arī pēckara gados atjaunoja kapu svētkus pirmajā augusta svētdienā, tiesa, tajos papildus laicīgiem pasākumiem pagasta kapos, iekļāva Vietalvas kaujās kritušo sarkanarmiešu godināšanu. Pēc kapu svētkiem rīkoja estrādes mākslinieku koncertus un zaļumballes. Taču pēckara gados kapsvētkus svētdienā bieži lija lietus, nereti bija ļoti spēcīgas lietusgāzes. Daļēji sagrauto luterāņu baznīcu padomju vara atņēma draudzei, un tajā ierīkoja Sarkanās armijas kauju slavas muzeju Uz to un brāļu  kapiem pie Lejaskroga brauca  ļoti lielas  kara veterānu masas no visas PSRS, bet luterāņu draudze turēja savus dievkalpojumus kapličā.

Kapu svētki pēc neatkarības atgūšanas

Trešās Atmodas laikā un pēc neatkarības atgūšanas Latvijā atjaunojās un vērsās plašumā arī kristiešu kapu svētki. Pēc LELB Konsistorijas datiem, 2003. gadā visā Latvijā noturēti 1283 luterāņu kapu svētki. 1989. gadā evaņģēliski luteriskā draudze atguva daļēji pārbūvēto Vietalvas baznīcu, kapsētā atjaunoja arī kristīgos kapu svētkus. Tiesa, tagad tie notiek augusta pirmajā sestdienā, kad no pagasta, novada, visas Latvijas un arī ārzemēm ierodas ļaudis, kuriem neparasti lielajā lauku kapsētā dus senči, tuvinieki, kaimiņi un paziņas. Bet pēc tiem Vesetas līča estrādē notiek plaši apmeklēts koncerts un zaļumballe. Kaut arī šis saviesīgais pasākums iederas dienā, kad dzīvie un aizsaulē aizgājušie novadnieki sastopas, tomēr jācer, ka šī pasākuma svarīgākais brīdis ir mirušo pieminēšana, nevis izpriecas, jo latvieši tomēr ir tauta ar ļoti augstu kapu kultūru.