ĢENERĀLIS ANDREJS KRUSTIŅŠ- CĪNĪTĀJS PAR BRĪVU LATVIJU

Latviešu ģenerālis Andrejs Krustiņš, kurš savā dzīvē un dienestā bija ļoti cieši saistīts ar Pļaviņu apkaimi, bija viens no tiem krietnajiem latviešu virsniekiem un ģenerāļiem, kuri bija sevi visu atdevuši par Latvijas brīvību un neatkarību, un Baigajā gadā neliecās sarkanās varas priekšā, tāpēc tika salauzti...

TĒVZEMES SARGU PRIEKŠGALĀ 

Andrejs Krustiņš ir dzimis zemnieku ģimenē 1884. gada 2. jūlijā Ungurmuižas pagasta Vesetniekos, vietā, kur Veseta ieplūst Aiviekstē. Pēc mācībām Aiviekstes pagasta skolā un Jēkabpils pilsētas skolā, viņš, tāpat kā daudzi 20. gadsimta sākuma latviešu jaunekļi, kam trūka līdzekļu civilām studijām, bet gribējās gūt augstāku izglītību un sasniegt ko vairāk par vienkāršu zemkopja darbu, iestājās karaskolā, kur izcēlās ar gaišu galvu un centību. Kad 1908. gada 14. jūnijā Čugujevas karaskolas priekšnieks nosauca jauno virsnieku vārdus, sākot ar sekmīgākajiem, otrais bija podporučiks Andrejs Krustiņš.

Dienesta gaitas viņš uzsāka 178. kājnieku pulkā Liepājā un jau pēc trijiem gadiem bija poručiks (Latvijas armijā šai pakāpei atbilst virsleitnants). Drīz sākās I Pasaules karš un dalība kaujās rotas komandiera statusā. Līdz ko bija iespējams, A. Krustiņš pievienojās latviešu strēlniekiem un tika nozīmēts dienēt 6. Tukuma bataljonā. Sekoja daudzas smagas kaujas, bet asiņainākās par visām bija 1916. gada Ziemassvētku kaujas, kurās latviešu strēlnieki, alkstot atbrīvot vāciešu okupēto Zemgali un Kurzemi, parādīja pārcilvēcisku drosmi un izcilas kaujas spējas, ar kurām pārsteidza kā vāciešus, tā arī krievu virspavēlniecību un arī Rietumu pasaules militāros speciālistus.

Andrejs Krustiņš šajās kaujās parādīja izcila komandiera spējas un gada laikā no poručika uzdienēja līdz apakšpulkvedim un pulka komandierim, tika apbalvots ar daudziem ordeņiem, Jura krusta ordeni ar lauriem ieskaitot. Diemžēl cariskās Krievijas karaspēka vadība neprata izmantot latviešu strēlnieku gūtos panākumus, un tūkstošiem kritušo streļķu upuris izrādījās veltīgs.

Pēc tam, kad Austrumlatviju okupēja vācu karaspēks, apakšpulkvedis Andrejs Krustiņš devās uz Krieviju un turpināja dienestu arī pēc 1917. gada oktobra boļševiku apvērsuma, jo gribēja palikt kopā ar saviem streļķiem. Būdams 3. sarkano strēlnieku brigādes komandieris, iesaistījās antiboļševistiskā organizācijā, kurā darbojās daudzi latviešu virsnieki, leģendāro strēlnieku komandieri pulkvedi Briedi ieskaitot. Viņš tika arestēts 1919. gada maijā un četrus mēnešus atradās Veļikiju Luku cietumā. Kara tribunāls Krustiņam bija izvirzījis 25 pantus garu apsūdzību (kā soda mērs par 21 no tiem bija paredzēta nošaušana). Tomēr apakšpulkvedim izdevās izbēgt, un pēc 16 dienu gājuma oktobra sākumā viņš novārdzis un izbadējies ieradās Pļaviņās, kur atradās Latvijas Armijas Austrumu frontes pavēlnieka pulkveža Jāņa Baloža štābs, un stājās latvju brīvības cīnītāju rindās.

PAR LATVIJAS BRĪVĪBU

Andrejs Krustiņš pulkvežleitnanta pakāpē tika iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri. Jau tūlīt viņam bija jādodas cīņās pret bermontiešiem, kuri apdraudēja Rīgu. Šajās jaunajai Latvijas valstij izšķirīgajās dienās Krustiņš parādīja patiesu varonību un komandiera prasmi. Par 1919. gada 3.- 10. novembra kaujām, kurās viņa pulks spēcīgā ugunī uzbruka lielam pretinieka pārspēkam un piespieda to atkāpties, tādejādi sekmējot Rīgas atbrīvošanu, viņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru un paaugstināts par pulkvedi.

LKO II šķira pulkvedim Andrejam Krustiņma tika piešķirta par to, ka 21. novembra kaujā pie Jelgavas viņa pulks atkal sakāva bermontiešu pārspēku, ieguva bagātīgas trofejas un lika pretiniekam atkāpties visā frontē. Krustiņa pulks kopā ar pārējiem brīvības cīnītājiem turpināja vajāt bermontiešus, līdz 1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas pavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis varēja ziņot Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, Latvijas tautai un visai pasaulei, ka Kurzeme ir brīva.

Vēl pagāja vairāki mēneši kaujās ar Sarkano armiju Latgalē, kur atkal pulkvedis Krustiņš izcēlās kā lielisks komandieris, līdz Latvijas armija kaujās atbrīvoja visu latviešu tautas vēsturisko teritoriju.

JAUNĀS VALSTS SARDZĒ

Arī miera laikos Andrejs Krustiņš turpināja dienestu, un no 1922. gada 1. aprīļa viņš dzīvoja Pļaviņas, jo bija iecelts par 1. Latgales divīzijas komandiera palīgu. Par labu dienestu pēc trijiem gadiem viņu iecēla par Kurzemes divīzijas komandieri un paaugstināja par ģenerāli, kas bija augstākā pakāpe Latvijas Armijā.

Pēc vairāku gadu prombūtnes 1933. gadā ģenerālis Krustiņš atkal atgriezās Pļaviņās kā Latgales divīzijas komandieris (viņš dzīvoja mājā pretī dzelzceļa stacijai). Divīzijas štābam tajā laikā bija liela nozīme Pļaviņu dzīvē- armija ieguldīja līdzekļus pilsētas infrastruktūrā, šeit dzīvojošie virsnieki un karavīri tērēja naudu Pļaviņu veikalos, un virsnieku balles baudīja īpašu popularitāti.

Andrejs Krustiņš par izcilu dienestu Latvijas armijā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru, Viestura ordeņa I šķiru, ka arī ar augstiem Igaunijas un Lietuvas apbalvojumiem. 

LR Armijas Latgales divīzijas vadība 

piešķir karogu Pļaviņu vidusskolai 1939. g.

Latgales divīzijas vadītāji un Pļaviņu  pilsētas pārstāvji 

uzņemot Kārli Ulmani Pļaviņās 1937. gadā

GOLGĀTAS CEĻĀ

Pēc padomju okupācijas Latgales divīzija tika iekļauta Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 183. divīzija, un ģenerālis Krustiņš palika par tās komandieri. Kad  padomju okupanti latviešu virsniekus  sūtīja uz „kursiem” Maskavā (īstenībā uz lēģeriem) Andrejs Krustiņš atteicās braukt, jo vecuma dēļ (tobrīd ģenerālim jau bija 56 gadi), viņam drīzumā būtu nācies atstāt amatu. Tajā pašā dienā, 1941. g. 9. jūnijā, A.Krustiņš tika apcietināts un izslēgts no Sarkanās armijas. Kādu dienu pirms apcietināšanas, apstaigājot Litenes karaspēka nometni, ģenerālis Krustiņš, redzēdams piegānīto nometnes apkārtni, bija izteicies krievu valodā: „Ukaži mņe takuju obitjeļ, gde bi russkij mužik ņe nasral”. Dažas dienas vēlāk ģenerāļa dzīvoklī ieradušies miliči un atņēmuši viņa goda ieročus un ordeņus. Pārējie virsnieki uz Maskavu izbraukuši it kā „labprātīgi”, bet, tikko viņi pieteikušies attiecīgajā mācības iestādē, vairums tūliņ apcietināti. 
        Adelēne Rozīte, kas 1941. g. 12. jūnijā bija ieradusies Rīgas stacijā pavadīt savu vīru,  pulkvežleitnantu A. Rozīti, liecina: „Stacijā bija daudz Latvijas armijas vecāko virsnieku, sevišķi artilēristu, ko piederīgie izvadīja uz „kursiem” Maskavā. Ap plkst. 14 pienāca Vidzemes vilciens, un no tā izkāpa ģenerālis Krustiņš, trīs čekistu pavadīts. Ejot garām virsnieku grupai, ģenerālis pacēla galvu un ar drūmu skatu vērās aizbraucējos. Viņa formas tērpam trūka dienesta pakāpes zīmotņu, tās bija noplēstas. Ģenerāli Krustiņu čekisti ieveda Maskavas vilciena atsevišķā kupejā.” 
Par viņa tālāko likteni trūkst precīzu ziņu. Ir tikai zināms, ka 29. jūnijā ģenerālim tika piespriests nāves sods un 10. oktobrī viņš tika nošauts. Viņa nāves un atdusas vieta ilgus gadu desmitus nebija zināma. Tikai pēdējā laikā noskaidrots, ka ģenerālis Krustiņš ir nošauts netālu no Maskavas "Komunarkas" poligonā, kopā ar daudziem citiem latvju mocekļiem- Latvijas valstsvīriem, ģenerāļiem un augstākajiem virsniekiem (viņu vidū arī ģen. Krustiņa vietnieks- Latgales divīzijas (vēlāk 24. TK 183. div.) štāba priekšnieks, vietalvietis Kārlis Lejiņš).