JURIS KALNIŅŠ- ATMODAS NESĒJS

Juris Kalniņš (1847- 1919, literārais pseidonīms- Prātkopis) bija viens no pirmās nacionālās atmodas līderiem Vidzemes laukos. Viņš bija unikāla personība- izcils skolotājs, ļoti talantīgs kordiriģents, aktīvs sabiedriskais darbinieks- jaunlatvietis, publicists, laikrakstu redakciju darbinieks un literāts, kuram bija ļoti liela loma nacionālajā atmodā Vietalvas novadā un visā Vidzemē.

SKOLAS GAITAS

Juris Kalniņš ir dzimis 1847.gada 8.decembrī (pēc jaunā laika skaitīšanas stila- 21. decembrī) Valmieras apriņķa Ārciema pagasta Kānačos (tagad tie atrodas Limbažu rajona Pāles pagastā).

Juris Kalniņš mācības uzsāka Ārciema pagasta skolā, pēc tam mācījās Dikļu draudzes skolā, bet brīvo laiku pavadīja Dikļu mācītājmuižā pie krusttēva- mācītāja, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Jura Neikena. Pēc draudzes skolas beigšanas Juris mācības turpināja Limbažu apriņķa skolā un beidza tās kursu 1865.gadā, pēc tam, Neikena mudināts,  iestājās Jāņa Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā.

         Semināra laikā Juris Kalniņš iepazina jaunlatviešu idejas, un tās, īpaši latviešu valodas godā celšanu, atzina par labām un pareizām. Kalniņš absolvēja šo mācību iestādi 1868.gadā, līdzi paņemot bagātīgas zināšanas un prasmes, kā arī degsmi sniegt seminārā gūto latviešu jaunajai paaudzei.

DARBS SKOLĀ

Pirmā Jura Kalniņa darba vieta bija Cēsu apriņķa Ļaudonas Emīlijas draudzes skola, kur no 1868. gada rudens viņš strādāja par palīgskolotāju. Būdams muzikāli apdāvināts un gribēdams seminārā gūto mīlestību uz dziesmu modināt citos, Kalniņš nodibināja kori “Līga”. Jau īsā laikā jaunais skolotājs pierādīja, ka ir talantīgs un prasmīgs pedagogs un kordiriģents.

Pēc pirmā darba gada, uzzinājis, ka kļuvusi vakanta Vietalvas draudzes skolas skolotāja vieta, Juris Kalniņš pieteicās uz to, jo gribēja strādāt patstāvīgi. Kalniņš Vietalvas draudzes skolā sāka strādāt 1870. gada janvāra sākumā pēc Ziemassvētku brīvlaika.

Par skolēniem Kalniņš domāja, ka bērns ir līdzīgs mālam, no kā var izveidot jebko. Ja viņš nonāk sliktās rokās, tad tiek sabojāts, bet turpretim apzinīga un apdāvināta audzinātāja rokās viņš pārvēršas par labu cilvēku, savas tautas locekli.

Kāds bijušais Kalniņa skolnieks liecina, ka šis skolotājs vienmēr bijis ļoti laipns, sirsnīgs un iejūtīgs attiecībās ar audzēkņiem. „Netiku piedzīvojis, ka ievērojamais pedagogs (..) būtu kādu skolēnu sodījis, un tomēr visi kā viens izjuta pret viņu lielu cienību un mīlestību,- pietika audzinātāja pārmetoša acu skata vai zobgalīga izteiciena, ko viņš dažreiz pielietoja, lai skolnieks nosarktu aiz kauna, ja tas bija ko nepareizi izdarījis. Pret nerātņiem Kalniņu Juris teica pamācošus un dziļi aizkustinošus vārdus, ka arī tiem cita soda nebija vajadzīgs”.

„Pat Jura Kalniņa smaids izskatījies savādas nopietnības pilns. Viņš nekad nav bāris skolēnus, bet nogrēkojušos iesaucis pie sevis un ar vienkāršu, tēvišķu pamācību un aizrādījumu par pārkāpuma nekorektumu, vienkāršiem mīļiem vārdiem tā iespaidojis, ka vainīgais izgājis ārā sarkans kā pirtī izpērts. Viņa skats vien iespaidojis skolēnus un licis saprast, ka uzvešanās nav korekta”.

Lai skolēnos attīstītu patstāvīgas domāšanas un spriešanas spējas, Kalniņš Vietalvas draudzes skolā ieviesa „priekšnesumu un jautājumu izskaidrojamos vakarus ar skolniekiem”. Divreiz nedēļā pēc stundām „skolotājs pats cēla priekšā vai nu savus izstrādājumus vai arī uzdeva vecākiem skolniekiem izstrādāt kādu priekšnesumu, kamēr citiem bija jālasa vai jādeklamē priekšā kāds sacerējums no ievērojamākiem rakstniekiem un dzejniekiem. Arī pieaugušie ļaudis ar laiku mēdza atnākt no draudzes skolas tuvākām mājām par klausītājiem uz šiem vakariem”.

 „Pēc tam visi kopā pārsprieda priekšnesumu vispirms valodas, tad lietas ziņā. Izstrādātāji radinājās nopietnā, pēc iespējas vispusīgā lietas pārdomāšanā un skaidrā domu izlikšanā- pārspriedēji ātrā apķeršanā un acumirklīgā domu izteikšanā”.

KALNIŅA SKOLA- Vietalvas lut. draudzes skola

 (vēlāk- Izglītības Ministrijas skola, Vietalvas- Odzienas sešklasīgā pamatskola).
Uzcelta 1859. gadā, sagrauta 1944. gada augustā
smagajās kaujās starp padomju un vācu armijām

TAUTAS MODINĀŠANA CAUR KULTŪRU

Kad Juris Kalniņš sāka iepazīt savas jaunās skolas apkārtni, viņš Vietalvas muižas pārvaldnieka Jura Bora dzīvoklī satika trīs aizrautīgus mūziķus- Vietalvas pagasta skrīveri Andreju Jankavu, draudzes tiesneša brīvkunga Aleksandra fon der Pālena palīgu H. fon Zengbušu un tiesas darbvedi Johanu Kreicšteinu. Muzikāli apdāvinātais un izglītotais Kalniņš nekavējās pievienoties šai trijotnei, tādejādi izveidojot kvartetu. Drīz viņiem pievienojās Odzienas pagasta skrīveris Vīlips Šūlmanis un draudzes tiesas praktikants Augusts Pētersons.

„Sapulcēdamies pēc iespējas biežāk pie klavierēm tajā pašā Jura Boora viesmīlīgajā dzīvoklī,  sekstets Jura Kalniņa vadībā bija noslīpējies jau tiktāl, ka atzina par iespējamu izmantot gadījumu, kad pie Rudolfa fon Brimmera dzimtas svētkos tikko uzceltajā, visā Cēsu apriņķī skaistākajā Odzienas pilī bija atbraucis arī otrs draudzes patrons, barons Vilhelms fon der Pālens (..),  un pacienāt abus humānos muižniekus un viņu viesus ar savas dziesmu vāceles saturu. Ne tikai veco kungu, lielo dailes cienītāju acīs iemirdzējās jūtu izplūduma dimanti un pērles, bet arī viņu jaunā paaudze aizrāvās, un izteica vēlēšanos aktīvi piedalīties šajā ideālo jūtu apgarotajā dziedātāju pulciņā. Kad tajā iestājās abas fon Brimmera meitas Ženija un Mērija, izveidojās jau mazs koris: Ženija bija apdāvināta ar sevišķi daiļu soprānu, bet Mērija dziedājusi altu. Šis mazais koris neapmierinājās ar dziesmu skandināšanu tikai lepnajās Odzienas un Vietalvas pilīs vien, bet, sekodams tautskolotāju piemēram, 1870.gada Lieldienās kuplināja arī dievkalpojumus Vietalvas baznīcā, ar to rosinot draudzes, sevišķi jaunatnes sirdīs sajūsmu par kopdziedāšanu. Tas bija impulss, kas pamodināja vietalviešos un odzieniešos senču veco dziesmu garu.(..) Juris Kalniņš uztvēra te jau radušās dzirksteles un uzaicināja visus vietējās draudzes skolotājus un jauniešus- dziesmu mīļotājus- 1870.gada 10.maijā sapulcēties Vietalvas draudzes skolā uz vairākbalsīgas dziedāšanas izkopšanu. Šim aicinājumam sekoja ne tikai jaunatne vien, bet arī dažs pusmūža gadus sasniedzis vīrs”- tā raksta Nikolajs Avens.

1870. gada 10. (pēc jaunā stila- 22.) maijā tika nodibināta Vietalvas Dziedātāju biedrība, par tās kora diriģentu vienbalsīgi ievēlēja Juri Kalniņu, par biedrības priekšnieku- Juri Boru, ietekmīgo Vietalvas muižas pārvaldnieku.

Vietalvas Dziedātāju biedrības darbība jau drīz pēc dibināšanas izvērsās plašāk par dziedāšanu vien- jau 1871. gadā izveidojās teātra trupa, kura ļoti strauji ieguva atzinību kā Vietalvas novadā, tā arī visā Vidzemē. Jau dibināšanas dienā, par vienu no biedrības mērķiem izvirzīja nemitīgu cīņu „pret liekulību, māņticību, aizspriedumiem, netikumiem un par vispārējas izglītības un mācības izplatīšanu”.

Otrajos Vispārējos dziedāšanas svētkos 1880. gadā Vietalvas jauktais koris Jura Kalniņa vadībā uzstājās spīdoši, un žūrija nolēma lieliskajiem vietalviešiem piešķirt 1. godalgu-  sudraba liru.

Uzvara II Vispārējos Dziedāšanas svētkos jāuzskata par tieši diriģenta Jura Kalniņa neatlaidīgā darba rezultātu. Šis sasniegums ir unikāls Vietalvas vēsturē un nav vairs atkārtojies, lai arī Vietalvas koris piedalījās visos Latvijas brīvvalsts Dziesmu svētkos.

PĀRMAIŅU LAIKS KALNIŅA DZĪVĒ

Jura Kalniņa jaunlatviskie uzskati un aktīvā darbība biedrībā nepatika Vietalvas mācītājam Teodoram Dēbneram, kura pakļautībā atradās draudzes skola. Tāpēc viņš meklēja ieganstus, lai atlaistu skolotāju, un tos atrada Kalniņa publicistikā (tolaik skolotājiem bija aizliegts publicēties jaunlatviešu laikrakstos). Kaut arī Vietalvas sabiedrība aizstāvēja skolotāju, 1881. gada sākumā viņš tika atlaists. Divus gadu nostrādājis Rīgā laikraksta Baltijas Vēstnesis redakcijā, Juris Kalniņš Vietalvā atgriezās 1883. gada rudenī kā jaunizveidotās Podņēnu pareizticīgo skolas palīgskolotājs. Viņa popularitāte bija tik liela, ka jau pirmajā mācību gadā šajā nelielajā skolā mācījās ap 100 skolēnu, bet trīsstāvīgajā luterāņu draudzes skolā nebija pat desmit. 1887. gadā ar cariskās valdības atbalstu luterāņu draudzes skolu pārveidoja par Tautas Apgaismības ministrijas skolu par kuras priekšnieku un pirmo skolotāju iecēla Juri Kalniņu. Taču bija sācies skolu pārkrievošanas laiks un skaidri latviskais Kalniņš nepatika krievu ierēdņiem.

Pārkrievošana ministrijas skolā izpaudās, pirmkārt, nesamērīgajā krievu valodas stundu īpatsvarā. To skaits nedēļā pa mācību gadiem bija šāds- 1.mācību gadā- 9 stundas nedēļā, 2.m.g. arī 9 stundas, 3.m.g.- 8 st., 4.m.g.- 6 un 5.m.g. arī 6, kopā piecos mācību gados nedēļā 38 stundas, bet dzimtās valodas stundu skaits- 16 stundas!  Salīdzinājumam- tā dēvētās latviešu skolu pārvācošanas laikā pagastu skolās vācu valodu mācīja tikai 3 stundas nedēļā, bet draudzes skolās- 6 stundas nedēļā, kamēr latviešu valodu attiecīgi  16 un 8 stundas.

Otrkārt, ministrijas skolu pirmajā un otrajā mācību gadā pārējās stundas notika dzimtajā valodā, bet jau sākot no trešā gada visās stundās, izņemot dzimto valodu un ticības mācību, bija jārunā tikai krieviski.⁶³ Turklāt latviešu bērniem pat starpbrīžos savā starpā bija jāsarunājas krieviski, un šī noteikuma pārkāpējiem uz krūtīm bija jānēsā soda plāksne ar uzrakstu „Я говорил по латышски” (krievu val.: „Es runāju latviski”)... Tāda bija krieviskā tautas apgaismība.

Juris Kalniņš ar sievu Šarloti Mežaku. Ap 1892. gadu

 Juris Kalniņš apprecējās tikai 1890. gadā četrdesmit divu gadu vecumā ar „jau senāk uzcerēto "savas tautas zilacīti",  septiņpadsmit gadus jauno Šarloti Mežaku, kuru pats 1873. gadā nokristīja un vēlāk mācīja Vietalvas ministrijas skolā, un kurai deva līdzekļus tālākai izglītībai. Viņi tika salaulāti Kokneses luterāņu baznīcā 1890. gada 14. oktobrī. Šajā laulībā piedzima trīs meitas - Milda, Anna, Marta un dēls Valdis Edgars.

AIZIEŠANA 

Juris Kalniņš otrreiz aizgāja no Vietalvas 1894. gada pavasarī, šoreiz uz visiem laikiem. Viņš ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu un strādāja avīžu redakcijās, kā arī rakstīja grāmatas. 1906. gadā Kalniņam kā Baltijas Vēstneša atbildīgajam redaktoram par kādu tajā publicēto revolucionāro rakstu piesprieda 6 mēnešus cietumsoda.

1919. gada sākumā lielinieku sarkanā terora laikā Juris Kalniņš vēlreiz nokļuva ieslodzījumā. 1919. gada 23. maijā, kad lielinieki bija padzīti no Rīgas, un pilsētā ienāca latviešu nacionālā karaspēka daļas, viņš teica: „Mani tautiskie centieni ir piepildīti!”

Iedragātās veselības dēļ Juris Kalniņš nomira ar sirdstrieku 1919. gada 29. jūnijā 71 gada vecumā. Viņu apglabāja 3. jūlijā Rīgas Jāņa draudzes kapsētā (tagad - Lielie kapi). Par spīti kara laikam, kapos bija daudz cilvēku, kuri vēlējās pateikt pēdējās ardievas cīnītājam par latvisku Latviju.  Viņu izvadīja mācītājs Jānis Meirens, pie kapa runāja Baltijas Vēstneša  līdzstrādnieki un Kalniņa draugi. Zīmīgi ir Baltijas Vēstneša redaktora Nikolaja Šiliņa vārdi: „Šai lielajā pārveidošanās acumirklī satiekas Jura Kalniņa no jaunības līdz pēdējām mūža dienām lolotās ilgas ar reālo, lielo, tuvo nākotni. Bez latviešu atmodas laikmeta nebūtu Latvijas patstāvības!”

Tā kā kara stāvokļa dēļ nebija ieradušies Vietalvas Labdarības biedrības pārstāvji (Rīgā vēl atradās vācu karaspēks un pulkveža J.Baloža brigāde, Vidzemē- Igaunijas nacionālā armija un tās sabiedrotā Ziemeļatvijas brigāde pulkveža J.Zemitāna vadībā , bet aiz Aiviekstes vēl turējās Sarkanā armija), vietalviešu vārdā runāja Latvijas Armijas leitnants (vēlākais pulkvedis) Jānis Žīds. Tikai dažus gadus vēlāk VLB darbinieki aizbrauca atdot godu savam vadonim un uz Kalniņa kapa uzlika lielu vainagu.

Vietalvieši dodas uz Jura Kalniņa atdusas vietu Lielajos kapos. 1.11. 1936. 

Vēlākos gados blakus Jura Kalniņa kapam vēlāk novietots skaists, zīmīgs piemineklis atvērtas grāmatas formā. Diemžēl padomju laikā, kad pagātnes kultūras vērtību noliedzēji nopostīja Lielos kapus, pazuda arī Jura Kalniņa kapa piemineklis, un vairs nav zināma pat viņa atdusas vieta... Tā nu šim dižajam vīram nav nevienas piemiņas vietas- ne dzimtajā Ārciemā, ne Vietalvā,  nedz arī Rīgā. Smago un ilgstošo 1944. gada augusta kauju laikā tika nopostīta arī Kalniņa skola- kādreizējā Vietalvas draudzes skola, vēlākā ministrijas skola, Vietalvas- Odzienas II pakāpes pamatskola un Vietalvas  sešklasīgā pamatskola, kura Latvijas brīvvalsts laikā bija nosaukta viņa vārdā. Arī Kalniņa izlolotās Vietalvas Labdarības biedrības nams nodega tajās skarbajās dienās. Emīlija Prūsa savā kultūrvēsturiskajā romānā „Gaismu sauca, gaisma ausa...” savulaik rakstīja: „Latviešu tauta nav uzcēlusi pieminekli Jurim Kalniņam”.. Atjaunotajā Latvijas valstī ir atkal jāceļ godā tie Pirmās Atmodas darbinieki, kas bija nacionālās neatkarības Celmlauži. Manuprāt, mūsu paaudzei  pateicībā vajadzētu Vietalvā uzcelt pieminekli dižajam latviešu tautas modinātājam Jurim Kalniņam.