Vietalvas “Skriņu” Jankavu dzimtas spožums un posts

   

Jankavu ģimene ap 1899. gadu. No labās- Andrejs, Haralds, Andreja māte Ilze, Pēteris- Pāvuls, Visvaldis, Karolīna.

 Vietalvas "Skriņu" Jankavu dzimtā bija daudz krietnu zemkopju, tomēr novada vēsturē tā guvusi ievērību ar izcilu pirmās latviešu tautiskās Atmodas darbinieku — Andreju Jankavu un viņa laulāto draudzeni Karolīnu, kā arī ar diviem viņu dēliem — Haraldu un Visvaldi, kuri neatkarīgajā Latvijā bija ievērojami vīri. Baigā gada notikumu rezultātā “Skriņu” Jankavu dzimta iznīka...

Andreja Jankava ģimene un skološanās

"Skriņu" saimnieki Mārtiņš un Ilze Jankavi bija turīgi zemkopji un spēka dot saviem dēliem Andrejam Kārlim un Mārtiņam priekš tā laika Vidzemes lauku latviešiem ļoti labu izglītību. Kārlis kļuva par lauksaimnieku un saimniekoja Vietalvas “Taurupos”, neatkarīgās Latvijas laikā darbojās pagasta valdē, bet Mārtiņš izstudēja medicīnu un vēlāk strādāja par ārstu Stukmaņos un Pļaviņu pilsētā. Andrejs sešus gadus mācījās Vietalvas luterāņu draudzes skolā - vispirms apguva pamatkursu un pēc tam papildus mācījās skolas vasaras kursā, kas Vietalvas luterāņu draudzes mācītāja uzraudzībā notika vienīgi vācu valodā. Vecāki Andrejam deva iespēju turpināt mācības trīsgadīgajā Jēkabpils apriņķa skolā, kur varēja iegūt tā laika vidējo izglītība. Diemžēl ir gājušas zudumā Andreja Jankava 20. gadsimta 20. -30. gados rakstītās atmiņas par savu dzimtu un tautisko atmodu Vietalvas novadā (daļa no tām publicētas 1933.—1934. gadā Vietalvā iznākušajā "Vietējā Avīzē"), tāpēc literatūrā par viņa priekštečiem un skološanos sīkākas ziņas nav atrodamas.

Darba gaitas

Andrejs Jankavs divdesmit gadu vecumā

1864. gadā pavasarī absolvējis apriņķa skolu, rudenī 17 gadu jaunais Andrejs Jankavs kā pirmais Vietalvas pagasta tautskolotājs (līdz tam šeit bija tikai draudzes skola) sāka strādāt nule izveidotajā Vietalvas pagasta skolā "Rušēnu" Kalniņa mājās.

Pēc laikabiedru liecībām, šajās mājās bija trīs lielas istabas, kurās dzīvoja trīs brāļi saimnieki ar savām ģimenēm, ap sešpadsmit cilvēku. Tad vēl skolotājs un apmēram trīsdesmit pieci skolēni. Var tikai iedomāties niecīgo gaismu, kas ziemas dienās ieplūda pa vienīgo mazo lodziņu, un smacīgo gaisu, kāds tur bija, tik daudziem cilvēkiem sablīvējoties. Istabu vēdināja, turot vaļā durvis, jo citas vēdināšanas ierīces tolaik nebija. Pa vaļējām durvīm ieplūstošais aukstais ziemas gaiss kaitēja vecākiem cilvēkiem, viņi pastāvīgi kurnēja, traucējot skolas darbu un mācības. Vakaros skolēni paši lēja sveces savām vajadzībām un to gaismā pulcējās, lai mācītos. Salmu maisus gulēšanai vakaros istabā ienesa, no rīta atkal iznesa. Tomēr izglītības gara gaismu skolēni varēja gūt arī šādos apstākļos.

Kad Krievijas impērijas pagastu reformas rezultātā, Vidzemē tika izveidotas pagastu padomes, kuru locekļus tolaik dēvēja par "valstes valdiššanas runnas vīriem", skolotākajiem latviešiem pavērās jaunas darba iespējas. 1869. gadā par pagasta skrīveri kļuva tā laika izglītotākais Vietalvas jauneklis Andrejs Jankavs, un šajā amatā viņš nostrādāja desmit gadus.

Tautiskās atmodas kustībā

Tajā pašā 1869. gadā par Vietalvas muižas pārvaldnieku kļuva ekonomiski gudrais un kultūru mīlošais Juris Bōrs, bet 1870. gada janvārī Vietalvas luterāņu draudzes skolā par pārzini sāka strādāt jaunlatviski noskaņotais Juris Kalniņš. Viņi kopā ar citiem Vietalvas un Odzienas gaišajiem vīriem un jaunekļiem maijā izveidoja Vietalvas Dziedātāju biedrību (vēlāk to pārdēvēja par Vietalvas Labdarības biedrību). Andrejs Jankavs aktīvi darbojās dažādās biedrības jomās. Viņš bija viens no tās dibinātājiem un aktīvākajiem biedriem, vadīja biedrības teātra trupu, dziedāja korī un tā sastāvā piedalījās 1., 2. un 3. vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos. Andrejs piedalījās biedrības izglītojošo pasākumu – jautājumu un atbilžu vakaru rīkošanā. Daudzus gadus Andrejs darbojās biedrības valdē, divus gadus bija biedrības priekšsēdētājs. Kā neatkarīgs "Skriņu" gruntnieks (no muižnieka savu zemi pilnīgi izpircis saimnieks). viņš bija arī aktīvākais Jura Kalniņa aizstāvis, kad izcilo skolotāju no Vietalvas draudzes skolas pūlējās padzīt konservatīvie baltvācieši.

Vietalvas Labdarības biedrības koris 2. dziesmu svētku laikā 1880. gad jūnijā. Šo svētku dziesmu karā Vietalvas koris uzvarēja un saņēma visaugstāko godalgu. 1. rindā no kreisās 3. kora diriģents Juris Kalniņš, 4. Andrejs Jankavs.

Iepazīšanās un precības ar Karolīnu Meņģeli

Kā liecina laikabiedru atmiņas, Andrejs Jankavs jaunībā bijis liels brunču mednieks, un dažām Vietalvas jaunietēm no viņa piedzimušas meitas, par kurām vieglprātīgais jauneklis gan neuzņēmies atbildību. Tomēr 40 gadu vecumā zvērinātajam vecpuisim Andrejam, Vietalvas „Skriņu” saimnieku Mārtiņa un Mades Jankavu vecākajam dēlam, bija jāpārņem no tēva saimniekošana „Skriņos”, tātad arī jāgādā sieva un mantinieki. Inteliģentais Andrejs gribēja precēt sev līdzvērtīgu sievieti, tāpēc nesteidzās ar precībām, līdz iepazina un bildināja inteliģento jaunkundzi Karolīnu Meņģeli no Cēsu puses, par kuras dzimtu un dzīvi līdz laulībām jāpastāsta sīkāk.

Karolīna piedzima 1863. gada 12. septembrī Kārļu pagasta „Lejas Rāceņu” saimnieku Mārča un Lates Meņgeļu ģimenē. Vairāki Meņģeļu dzimtas pārstāvji bija ievērojamas personības Vidzemē un Rīgā 19. un 20. gadsimtos. Karolīnas tēvs Mārcis bija liels grāmatu mīļotājs un krājējs - 19. gadsimta vidū viņam piederēja lielākā latviešu privātā bibliotēka. Viņa jaunākie brāļi Jānis un Kārlis bija ievērojami būvmeistari, un Jānis Meņģelis ir atzīts par 19.gadsimta 2. puses izcilāko latviešu būvmeistaru, kura vadībā ir uzceltas vai pārbūvētas vairāk nekā 50 ēkas. Viņš bija arī mecenāts - dāsni atbalstīja latviešu atmodas darbiniekus un biedrības. Arī Mārča un Jāņa Meņģeļu dēli - brālēni Pēteris un Kārlis kļuva par ievērojamiem būvmeistariem, bet pārējie divi Mārča Meņģeļa dēli kļuva par inženieri un mācītāju. Kad Karolīnas vecākais brālis Pēteris kļuva par tēva māju saimnieku, viņš „Lejas Rāceņos” ieguldīja būvniecībā nopelnītos līdzekļus, uzceļot divstāvu dzīvojamo ēku, ierīkoja lielu augļu dārzu un pat parku, kurš skaistumā pārspēja vienas otras Cēsu apriņķa baltvāciešu muižas parku.

Šādā ievērojamā dzimtā augusi un izglītojusies, arī Karolīna Meņģele kļuva par rosīgu un sabiedriski aktīvu sievieti. Ieguvusi ļoti labu pamatizglītību Cēsu pilsētas vācu meiteņu skolā, Karolīna iestājās Ponemūnes mājturības un lauksaimniecības skolā, kur saņēma smalku audzināšanu un vispusīgu izglītību. Ieguvusi skolotājas tiesības, Karolīna Meņģele dažus gadus strādāja Krievijā par bonni (tā tolaik dēvēja mājskolotājas), audzinot un mācot muižnieku un turīgu ierēdņu bērnus. Kad jaunlatviešu un tautiskās atmodas darbinieku darbības rezultātā Latvijā sievietēm beidzot atļāva strādāt pedagoģijas jomā, viņa atgriezās no Krievijas un sāka strādāt Cesvaines skolā par saimniecības vadītāju.

Karolīnas tēvabrālis būvmeistars Jānis Meņģelis septiņdesmito gadu vidū veica Vietalvas baznīcas pārbūvi, izglābjot ēku no sabrukšanas. Tajā laikā viņš tuvāk iepazinās ar vietējiem nacionālās atmodas darbiniekiem, arī Andreju Jankavu. 1880. gadā, kad konservatīvie baltvācu muižnieki un garīdznieki dažādos veidos vērsās pret latviešu nacionālās atmodas vadoņiem, Andrejs Jankavs tika nelikumīgi apcietināts un turēts Cēsu bruģutiesas cietumā. Tad par pazīstamā vietalvieša apcietināšanu uzzināja ietekmīgais Jānis Meņģelis un pateica to savam paziņam Cēsu apriņķa tiesas priekšsēdētājam Aleksandram fon der Pālenam, kura brālis Vilhelms bija Vietalvas muižnieks un VLB labvēlis. Tā rezultātā Jankavs tika atbrīvots no apcietinājuma, taču drīzumā muižnieku un mācītāju intrigu rezultātā viņš zaudēja pagasta skrīvera amatu, tāpēc pārcēlās uz Rīgu un strādāja „Baltijas Vēstneša” redakcijā.

Tomēr liktenis atkal saveda kopā Andreju Jankavu un Cēsu puses Meņģeļus. 1882.- 83. gadā Latvijā darbojās senatora Manesīna revīzija, kurai cara valdība bija piešķīrusi ārkārtējas pilnvaras Baltijas guberņās, lai izmeklētu tūkstošiem latviešu un igauņu zemnieku sūdzības par baltvācu muižnieku patvaļu un izpētītu, kādas reformas jāveic Baltijā. Senators Maneseīns par revīzijas latviešu valodas tulku pieņēma advokātu Andreju Stērsti, kurš bija labi pazīstams ar vietalviešiem un ar Vietalvas biedrības finansiālo atbalstu izstudējis tieslietas Pēterburgā. Lai spētu pārtulkot daudzos tūkstošus iesniegumu, A.Stērste sev par palīgu uz Cēsīm uzaicināja pieredzējušo lietvedi Andreju Jankavu. Ilgāku laiku strādājot Cēsīs un šad tad tiekoties ar Meņģeļu dzimtas pārstāvjiem, vietalvietis iepazinās arī ar eleganto Karolīnu, un ar laiku abu starpā uzplauka jūtas un pēc kāda laika sekoja saderināšanās. Karolīnas vecāki jau bija miruši, bet brāļi atzina Andreju par labu precinieku. Taču vecie Jankavi bija nemierā ar vēl neredzēto dēla līgavu, jo smalki audzinātā skolmeistariene Karolīna taču nepratīšot kopt zemi un slaukt govis. Tomēr Andreja pārliecināti, vecāki, piekrita dot svētību dēla precībām.

Laulību ceremonija notika 1889. gada jūlijā Cēsīs Jāņa baznīcā, pēc tam pilsētā notika līgavas radu sarīkotas greznas kāzu svinības. Andreja vecāki no savas puses Vietalvas „Skriņos” sarīkoja panāksnieku svinīgu uzņemšanu, saskaņā ar senām tradīcijām, un abu jaunlaulāto radi un draugi varēja tuvāk iepazīties savā starpā un nosvinēt jaunās ģimenes izveidi.

Andrejs, Karolīna un vecākie dēli Haralds un Pēteris-Pāvuls

Vietalvas Skriņu saimniece

Andreja Jankava vecāku bažas par izsmalcinātās vedeklas spējām strādāt un saimniekot lauku sētā izrādījās nepamatotas. Jankavu ģimenes draudzene rakstniece Emīlija Prūsa par to sniedz spilgtu liecību: „Karolīna ieveda Skriņos savu kārtību: dēstīja lielu dārzu, pārveidoja laidaru, ierīkoja parku [līdzīgu Meņģeļu “Lejas “Rāceņu” lepnajam parkam- A.R.]. Vietalvā tas bija kas nedzirdēts: zemnieku sētā pūrvietām liels [augļu un ogu] dārzs un vēl parks turklāt! Pāris gados zemnieku māja kļuvusi līdzīga muižai. (..) [Karolīna] kļuva priekšzīmīga saimniece: cēlās agri, apgūlās pēdējā. Kārtība bija laidarā, ratnīcā, pagrabā un šķūņos. Dzīvoklis spodrs kā svētdienā. Karolīna turēja kārtībā ne vien māju, bet arī tīrumus. Sēja notika kā labam saimniekam”.

Strādādama par mājskolotāju Krievijā, Karolīna bija redzējusi dažādus bagāto un inteliģento krievu namus, un centās jaunajā Skriņu mājā „atdarināt kaut mazu daļiņu greznības: savāca gaumīgus ofortus un gleznas, glīti ierāmēja un piekāra zālē, kuru viens viesis bija nosaucis par madame Karolīnas salonu. Tumši sarkanās tapetes un plīša mēbeles tādā pašā krāsā deva šai telpai īpašu noskaņu. Gaumīgi sakārtoti ziedi vāzēs liecināja par Karolīnas prasmi no trūcīga materiāla iztaisīt skaistu stūrīti” (citāti no E.Prūsa romāna „Gaismu sauca, gaisma ausa...” Rīga: Atēna, 2000- 165., 198. lpp.). Karolīna arī aktīvi darbojās Vietalvas sabiedriskajā dzīvē, bija Labdarības biedrības Dāmu komitejas locekle un publicējās latviešu laikrakstos par izglītības, sieviešu dzīves un tiesību tēmām.

Trīs Jankavu dēli

Karolīna Jankava dāvāja Andrejam cerētos mantiniekus- no 1890. līdz 1895. gadam piedzima trīs dēli - Haralds, Pēteris - Pāvuls un Visvaldis. Vidējais dēls nomira pāragri vēl jaunībā- bēgļu gaitās Krievijā 1. pasaules kara laikā, bet Haralds un Visvaldis, ieguvuši lielisku izglītību, izveidoja labas karjeras neatkarīgās Latvijas laikā. Haralds pēc pamatizglītības iegūšanas mācījās dzelzceļnieku skolā Krievijā, pēc studēja inženierzinātnes Rīgas un Pēterburgas Politehniskajos institūtos. 1. pasaules kara laikā viņš piedalījās Krievijas kara lidmašīnu motoru projektēšanā. 30. gados viņš bija Latvijas dzelzceļa Mašīnu un materiālu direkcijas inženieris. Haralds arī daudz publicējās presē par sportu un īpaši par slēpošanu.

Haralds- dzelzceļnieku skolas formā

Haralds- RPI students

Visvaldis pabeidzis Rīgas biržas komercskolu, studēja arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā, 1. pasaules kara laikā studēja arī uz Krieviju pārvietotajā RPI. 1918. gadā, pēc boļševiku apvērsuma, Visvaldis atgriezās Latvijā un turpināja studijas Baltijas Tehniskajā augstskolā. Kad 1918. gada beigās Krievijas sarkanā armija iebruka Baltijā, Visvaldis Jankavs devās uz neatkarīgo Igauniju un 6. decembrī brīvprātīgi iestājies igauņu aizsargu (Kaitseliit) vienībā, pēc tam dienēja Igaunijas armijas Rakveres pulkā, Baltijas bataljonā un piedalījās Igaunijas un Ziemeļlatvijas atbrīvošanas kaujās.

Visvaldis Igaunijas armijā 1919. gada sākums

Visvaldis Latvijas armijas kareivis 1919. gada novembrī

Pēc Vidzemes atbrīvošanas no boļševiku un vāciešu karaspēkiem, Visvaldis iestājās Latvijas armijā, dienēja   Rezerves inženieru rotā un piedalījās kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas. 1919. gada oktobrī viņš palīdzēja sastādīt Rīgas aizsardzības pozīciju plānu, spēcīgā apšaudē veica pozīciju fotografēšanu, tā sekmēdams štāba darbību. 15. oktobrī Visvaldis brīvprātīgi pieteicās izgriezt Rīgas dzelzs tiltu, kopā ar 3 kareivjiem spēcīgā ugunī pirmais uzrāpās uz tilta un veica uzdevumu, tādējādi neļaujot bermontiešiem šķērsot tiltu un ieņemt Rīgas centru. 

1920. gada janvārī atvaļinājies no armijas, Visvaldis pievērsās žurnālistikai un literatūrai, vispirms strādāja laikrakstā “Latvis”, bet no 1923.-1932. gadam bija Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETAS) korespondents, redakcijas loceklis, vēlāk arī redaktors. No 1933. gada līdz 1939. gadam viņš bija Ārlietu ministrijas Preses nodaļas I šķiras sekretārs.

Visvaldis LR Ārlietu ministrijas ierēdnis

Par īpašiem nopelniem Latvijas Atbrīvošanas karā Visvaldis Jankavs tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Igaunijas Brīvības kara piemiņas zīmi un dažiem ārzemju ordeņiem. Latvijas valsts par ievērojamo ieguldījumu sabiedrības labā apbalvoja arī abus vecos Jankavus - Andreju ar Triju Zvaigžņu ordeni, Karolīnu ar Atzinības krustu.

Jankavu ģimene "Skriņos"- 1939. gads. No kreisās- Andrejs, Visvalža dēliņš Vitālijs, Haralds, Visvaldis, Karolīna, Visvalža sieva Lija.

Andrejs vecumdienās

Jankavu ģimenes bojāeja

2. pasaules karš, padomju okupācija un komunistiskās represijas iznīcināja vai izpostīja ļoti daudzas latviešu ģimenes. Tad arī visa Jankavu ģimene saņēma liktenīgu triecienu - divu gadu laikā aizgāja bojā visi četri Jankavi. Pirmā no dzīves aizgāja Karolīna, neizturot dzīves smagumu, dzirdētās runas par 1940. gada vasaras padomju okupantu represijām pret latviešu sabiedrības eliti, un pašas ļaunās priekšnojautas par dēlu zaudēšanu. 9. septembrī Karolīna iedzēra indi un pēc piecām bezsamaņas dienām 14. septembrī viņa nomira. Kā liecināja Emīlija Prūsa, „Vietalvieši pavadīja Karolīnu Jankavu ar lielu godu. Dziedāja koris. Senais Vietalvas karogs trīs reizes noliecās pār tautas atmodas laikmeta darbinieces kapu”.

Karolīnas ļaunās priekšnojautas drīz piepildījās - 1940. gada 27. septembrī čeka arestēja vecāko dēlu Haraldu, apsūdzot par pretpadomju aģitāciju. Jaunākie vēsturnieku pētījumi liecina, ka NKVD Sevišķā apspriede 1942. gada 11. februārī Haraldu Jankavu notiesāja uz 10 gadiem cietumā. Vairāk nekādu ziņu par viņu nav, bet tāpat ir skaidrs, ka Haralds gāja bojā komunistu Gulagā.

Visvaldis Jankavs 1940.- 14. gadā strādāja par tulku Zemkopības tautas komisariātā un slepeni darbojās nacionālās pretestības kustībā. Viņš Rīgā izplatīja proklamācijas, kurās informēja tautu par komunistiskā režīma būtību, aicināja sabotēt padomju iestāžu darbību un izvairīties no čekas represijām. Čekisti Visvaldi arestēja 1941. gada 28. martā, un pēdējās ziņas par viņu ir tādas, ka 1942. gada 22. aprīlī Visvaldis Jankavs Astrahaņas cietumā Krievijas dienvidos ir notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījuma soda nometnēs. Abu brāļu nāves laiks, apstākļi un kapa vietas nav zināmas.

Andrejs Jankavs, šo traģisko zaudējumu un dzīves rūgtuma mākts, arī vairs ilgi nedzīvoja. Kaut vācu laikā atjaunotās Vietalvas Labdarības biedrības pasākumus viņš apmeklēja, un sirmgalvja prāta gaišums un gara možums nebija zudis, tomēr "Skriņu" tukšums un klusums viņu pārāk nomāca. 1942. gada 23. martā Skriņu tēvs 95 gadu vecumā aizgāja mūžībā.

Haralds visu mūžu palika vecpuisis, bet Visvaldis apprecēja aktrisi Liju Gailīti, un viņiem bija divi bērni- Vitālijs un Giljana, kuri 2. pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk pārcēlās uz Austrāliju. Turienes latviešu teātros Lija Gailīte darbojās kā aktrise un režisore, bija viena no Sidnejas latviešu teātra dibinātājām. Viņas un bērnu tālāko likteni nav izdevies noskaidrot.

2003. gadā Lāčplēša dienā Vietalvas sabiedrība ar labdaru finansiālo atbalstu uzlika melnā marmora kapu plāksnes Andrejam un Karolīnai Jankaviem viņu atdusas vietās Vietalvas kapsētā, un blakus tādu pašu plāksni arī Haraldam un Visvaldim. 

Nobeigumā zīmīgs Visvalža Jankava dzejolis

Uz prieka kalngaliem un skumju tumšo krauju

Mūs augšup ceļ un gremdē laika viln’s

Līdz kamēr kļūstam mēs par pelnu sauju,

Kad līksmības un sāpju mērs ir pilns.

Jo mūsu dzīves liesma trauksmainā

Ir vienreiz mūžos degta līdzība...

Visvalža Jankava dzejolis un paraksts

_______________________________________________________________

Divi mani raksti par Jankavu dzimtu ir iepriekš publicēti laikrakstā “ Staburags”

2006. gada 28, janvārī un 2016. gada 15. un 19. aprīlī

Andris Rūtiņš, vēsturnieks