%2020.02.1912.jpg "Kārlis Pauliņš 1912. gadā")
Kārlis Pauliņš 1912. gadā
SKOLOŠANĀS
Viens no 20. gadsimta pirmās puses izcilākajiem Vietalvas apkaimes lauksaimniekiem Kārlis Miķelis Pauliņš ir dzimis Odzienas pagasta “Mazpāvuliņos” 1881. gada 23. novembrī (7. decembrī pēc jaunā stila) zemnieku Andreja un Annas četru bērnu ģimenē.
Pēc ganiņa gaitām agrā bērnībā, 1891. gadā viņš iestājās Vietalvas - Odzienas pagasta skolā, pēc tam mācības turpināja Vietalvas ministrijas skolā, kuru absolvēja 1896. gadā kā vienīgais absolūtais teicamnieks. Viņa brāļi Andrejs un Pēteris skolojās par mērniekiem, bet Kārli ārkārtīgi saistīja darbs uz tolaik modernā dzelzceļa, tāpēc viņš iestājās Rēveles [Tallinas] tehniskajā dzelzceļa skolā.
Pēc triju gadu teorijas un prakses apgūšanas, Kārlis Pauliņš skolu beidza ar izcilību un saņēma ļoti labu darba piedāvājumu dzelzceļu būvē Mandžūrijā (Tālajos Austrumos pie Ķīnas robežas). Vēl tikai atlika pēdējā prakse kā lokomotīves vadītāja palīgam.
KATASTROFA
Braucot no Rēveles uz Tērbatu [Tartu] 1899. gada decembra beigās, notika smags negadījums, kurš pilnībā izmainīja daudzsološo labi izglītotā jaunekļa dzīvi. Tā laika tvaika lokomotīvēm mašīnista kabīnes priekšā bija tvaika katls, kurš bija jāeļļo, ejot tam apkārt pa reliņiem. Tā kā iepriekšējā pieturas vietā dzelzceļa strādnieki, veicot vilciena apkopi, šos reliņus neuzmanības dēļ nebija nostiprinājuši, Kārlis Pauliņš nokrita uz sliedēm, un pāri viņa kājām pārgāja viss vilciena sastāvs - puisis caur briesmīgām sāpēm, esot saskaitījis piecdesmit vagonus. Tā kā tolaik bija bargs sals un pagāja labs laiks, kamēr ieradās ātrā palīdzība, viņa pēdas bija sasalušas, tāpēc nācās amputēt abas kājas zem ceļgaliem. Rēveles tiesa, kura izmeklēja šo negadījumu, Pauliņam piedāvāja divus finansiālās kompensācijas variantus: visu mūžu maksāt viņam gada pensiju 1300 zelta rubļu apmērā, vai arī uzreiz samaksāt visu kompensāciju naudā par desmit nākamajiem gadiem. Apspriedies ar tuviniekiem un savu advokātu, jauneklis izvēlējās otro variantu, un vienā maksājumā saņēma 13 000 zelta rubļus, kas tolaik Krievijas impērijā un Baltijā bija milzīga naudas summa.
Mazpāvuliņu dzīvojamā māja, saimniecības ēkas un ķieģeļu ceplis. Fotografēts no lidmašīnas 1938. gadā
SAIMNIEKS - NOVATORS
Tā kā Pauliņa dzelzceļnieka karjara bija traģiski beigusies, vecāki Kārli izraudzījās par “Mazpāvuliņu” saimniecības mantinieku. Par saņemtajiem 13 tūkstošiem zelta rubļu viņš nopirka daudz šķirnes govju, dažus zirgus un dažādas lauksaimniecības mašīnas. Viņš nopirka arī ķieģeļu un drenu ražošanas iekārtu, lai no Mazpāvuliņu zemē esošā māla kalna gūtu peļņu, kā arī izgatavotu drenas purvainās zemes meliorācijai, jo ar protēzēm un kruķiem pa ciņiem izlēkāt nebija iespējams. Ar vecāko brāļu - mērnieku Andreja un Pētera palīdzību jaunais saimnieks sastādīja meliorācijas plānu un jau pirmajā gadā nomeliorēja 60 pūrvietas. Purvainā zeme pārvērtās par auglīgiem tīrumiem un leknām pļavām.
 |
| Mazpāvuliņu labības kulšanas lokmobile ap 1914. gadu |
No savā ceplī izgatavotajiem ķieģeļiem, jaunais saimnieks uzbūvēja tolaik ļoti progresīvo seklo kūti ar automātisko dzirdinātavu, kurā mitinājās 30 govis un 5 zirgi. Aramzemi lielākoties izmantoja lopbarības ražošanai (pārsvarā audzēja āboliņu), bet audzēja arī labību pašu saimniecības vajadzībām. Kārlim speciāli izgatavotās kāju protēzes bija tik labas, ka pēc dažiem gadiem viņš pat varēja strādāt ar zirga vilkmes āboliņa pļaujmašīnu. Saskaņā ar laikabiedru liecībām, jaunais saimnieks bijis ļoti taisnīgs pret kalpiem un citiem darbiniekiem (tolaik “Mazpāvuliņos” strādāja 7 - 8 lauksaimniecības un cepļa strādnieki).
 |
| Kārlis Pauliņš āboliņa pļaušanas laikā ar divzirgu pļaujmašīnu 1905. gada vasarā |
LOPU AUDZĒTĀJI UN PIENSAIMNIEKI APVIENOJAS
Lai apsargātu lopu aplokus, pēc Kārļa Pauliņa ierosmes, Odzienas pagasta saimnieki nodibināja lopu uzraudzības biedrību. Ap Pauliņu pulcējās daudzi apkārtējie saimnieki, no viņa mācījās arī vecāki vīri. Jau 1912. gadā Kārlis ierosināja izveidot arī pašiem savu kopmoderniecību (piensaimnieku kooperatīvu – vēlāko 1. Vietalvas - Odzienas piensaimnieku biedrību), kuru četrpadsmit apkaimes saimnieki aovienojušies nodibināja 1913. gadā. Pirmo pienotavu ierīkoja Odzienas pagasta saimnieka Bites īpašumā netālu no Mazpāvuliņiem, bet pašu iniciatoru Pauliņu ievēlēja par piensaimnieku biedrību “Bites” valdes priekšsēdētāju.
Par 1. Vietalvas -
Odzienas piensaimnieku biedrību "Bites" izveidošanos un attīstību, kā arī par jaunās pienotavas ēkas celšanu, vairāk lasiet šajā bloglapas rakstā:
https://arutins-vietalva.blogspot.com/2024/01/pirma-piensaimnieku-biedriba-vietalvas.html
Vietalvas - Odzienas 1. piensaimnieku sabiedrības "Bites" pienotava, uzcelta 1927. gadā.
Vadoties no savas pieredzes, ka piensaimnieki, apvienojušies biedrībā, gūst labākus panākumus un lielākus ienākumus, Kārlis Pauliņš bija pārliecināts, ka izslaukumi un peļņa vēl vairāk palielinātos, ja visas Latvijas piensaimnieku biedrības apvienotos vienā centrālajā organizācijā, lai organizētu piena produktu eksportu, jo jau tolaik Latvijā tika saražots daudz vairāk piena, nekā vajadzīgs iekšējam patēriņam. Kad 1914. gadā izveidojās Centrālā Piensaimnieku savienība, Pauliņš bija viens no tās dibinātājiem un tika ievēlēts par valdes locekli.
Ar laiku
Mazpāvuliņi pārvērtās līdz nepazīšanai- bija veikta ļoti plaša meliorācija,
uzceltas jaunas saimniecības ēkas un arī dzīvojamā ēka, nemitīgi dūca ceplis,
tīrumos un pļavās strādāja tam laikam moderna lauksaimniecības tehnika.
ĢIMENE
Pauliņu trīs dēli
daudz gādāja viens par otru. Abi vecākie dēli, kluri izskolojās par mērniekiem,
daudz palīdzēja “Mazpāvuliņu” zemju uzmērīšanā un meliorācijas plānu izstrādē
un realizācijā, bet Kārlis viņiem sniedza prāvu finansiālo atbalstu. Par
saņemto lielo finansiālo kompensāciju, Kārlis arī apmaksāja māsas Annas
skološanos un agronomijas sudijas, un viņa kļuva par pirmo profesionālo agronomi -
sievieti visā Latvijā. Par saņemto kompensāciju Kārlis Pauliņš arī finansēja
māsas Annas skološanos par agronomu (viņa bija pirmā agronome- sieviete visā
Latvijā).
Kārlis Pauliņš, izaudzis kuplā ģimenē, līdzīgu tai apņēmās izveidot savu ģimeni. Piensaimnieka darbības sākumposmā viņš iepazinās un apprecējās ar Elzu Zviedri, Ļaudonā dzīvojošo lopu pārraudzi (lopkopības un piensaimniecības saimniecību uzraudzītāju), šajā laulībā piedzima trīs bērni - dēli Kārlis un Pēteris, un meita Anna.
SABIEDRĪBAS
ATZINĪBA
Neatkarīgās Latvijas gados Kārļa Pauliņa darbs tika augsti novērtēts - 1928. gadā viņu kā izcilu lauksaimnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ulmaņlaikos viņš bija lauksaimniecības kameras loceklis.
Kārlis Pauliņš, paralēli saimniekošanai Mazpāvuliņos, plaši darbojās dažādās biedrībās - papildus divām augstāk minētajām, viņš bija arī Vietalvas - Odzienas krājaizdevu sabiedrības vadītājs un lauksaimniecības biedrības valdes priekšsēdis. Kaut arī Pauliņš nebūt nealka augstus amatus, tomēr viņu kā lielisku saimnieku un tālredzīgu vadītāju, Latvijas valsts un Vietalvas apkaimes uzņēmēji un dažādas biedrības izvirzīja un ievēlēja dažādos vadošajos amatos.
Bites pienotava kopmoderniecības 25 gadu jubilejā 1938. gada vasarā
IZVAIROTIES NO
REPRESIJĀM
Diemžēl mūsu novada un visas Latvijas valsts straujo uzplaukumu apturēja 1940. gada padomju okupācija. 1941. gada 14. jūnija deportācijas Kārli Pauliņu neskāra tikai tāpēc, ka Odzienas pagasta izvedamo saraksta sastādītājs komunistu partorgs Leivers 1905. gada revolūcijas norieta laikā bija “Mazpāvuliņos” slēpies cariskās soda ekspedīcijas un “melnās sotņas” un negribēja labu atmaksāt ar ļaunu.
1944. vasarā Sarkanaja armijai tuvojoties Odzienai un Vietalvai, Pauliņi devās bēgļu gaitās uz Kurzemi un apmetās Stendē. Tur dzīvoja Kārļa māsa agronome Anna, kura 1923. gadā apprecējās ar studiju biedru Latvijas universitātes agronomijas fakultātē, vēlāko Latvijas lauksaimnieciskās ģenētikas zinātnes un selekcijas darba celmlauzi Jāni Lielmani, Latvijā pirmās Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas izveidotāju un direktoru. Arī pēc kara Kārļa Pauliņu ģimene palika Stendē un tādejādi izvairījās no 1949. gada deportācijām, kurai viņi būtu pakļauti, ja atgrieztos Odzienā.
Kārlis Miķelis Pauliņš nomira Stendē 1965. gada 29. martā, un tika apbedīts Vietalvas kapu “Pāvuliņu” un “Mazpāvuliņu” dzimtas sektorā.
Kaut arī Kārlis Pauliņš nebija līdumnieks vārda burtiskajā nozīmē, tomēr kā jauna ceļa gājējs Latvijas lauksaimniecībā ar izcilu saimnieka talantu, novatora garu un diženiem sasniegumiem piensaimniecībā, viņš ir pilnā mērā nopelnījis šo titulu.
%2020.02.1912.jpg)
