ĢENERĀLIS ANDREJS KRUSTIŅŠ- CĪNĪTĀJS PAR BRĪVU LATVIJU

Latviešu ģenerālis Andrejs Krustiņš, kurš savā dzīvē un dienestā bija ļoti cieši saistīts ar Pļaviņu apkaimi, bija viens no tiem krietnajiem latviešu virsniekiem un ģenerāļiem, kuri bija sevi visu atdevuši par Latvijas brīvību un neatkarību, un Baigajā gadā neliecās sarkanās varas priekšā, tāpēc tika salauzti...

TĒVZEMES SARGU PRIEKŠGALĀ 

Andrejs Krustiņš ir dzimis zemnieku ģimenē 1884. gada 2. jūlijā Ungurmuižas pagasta Vesetniekos, vietā, kur Veseta ieplūst Aiviekstē. Pēc mācībām Aiviekstes pagasta skolā un Jēkabpils pilsētas skolā, viņš, tāpat kā daudzi 20. gadsimta sākuma latviešu jaunekļi, kam trūka līdzekļu civilām studijām, bet gribējās gūt augstāku izglītību un sasniegt ko vairāk par vienkāršu zemkopja darbu, iestājās karaskolā, kur izcēlās ar gaišu galvu un centību. Kad 1908. gada 14. jūnijā Čugujevas karaskolas priekšnieks nosauca jauno virsnieku vārdus, sākot ar sekmīgākajiem, otrais bija podporučiks Andrejs Krustiņš.

Dienesta gaitas viņš uzsāka 178. kājnieku pulkā Liepājā un jau pēc trijiem gadiem bija poručiks (Latvijas armijā šai pakāpei atbilst virsleitnants). Drīz sākās I Pasaules karš un dalība kaujās rotas komandiera statusā. Līdz ko bija iespējams, A. Krustiņš pievienojās latviešu strēlniekiem un tika nozīmēts dienēt 6. Tukuma bataljonā. Sekoja daudzas smagas kaujas, bet asiņainākās par visām bija 1916. gada Ziemassvētku kaujas, kurās latviešu strēlnieki, alkstot atbrīvot vāciešu okupēto Zemgali un Kurzemi, parādīja pārcilvēcisku drosmi un izcilas kaujas spējas, ar kurām pārsteidza kā vāciešus, tā arī krievu virspavēlniecību un arī Rietumu pasaules militāros speciālistus.

Andrejs Krustiņš šajās kaujās parādīja izcila komandiera spējas un gada laikā no poručika uzdienēja līdz apakšpulkvedim un pulka komandierim, tika apbalvots ar daudziem ordeņiem, Jura krusta ordeni ar lauriem ieskaitot. Diemžēl cariskās Krievijas karaspēka vadība neprata izmantot latviešu strēlnieku gūtos panākumus, un tūkstošiem kritušo streļķu upuris izrādījās veltīgs.

Pēc tam, kad Austrumlatviju okupēja vācu karaspēks, apakšpulkvedis Andrejs Krustiņš devās uz Krieviju un turpināja dienestu arī pēc 1917. gada oktobra boļševiku apvērsuma, jo gribēja palikt kopā ar saviem streļķiem. Būdams 3. sarkano strēlnieku brigādes komandieris, iesaistījās antiboļševistiskā organizācijā, kurā darbojās daudzi latviešu virsnieki, leģendāro strēlnieku komandieri pulkvedi Briedi ieskaitot. Viņš tika arestēts 1919. gada maijā un četrus mēnešus atradās Veļikiju Luku cietumā. Kara tribunāls Krustiņam bija izvirzījis 25 pantus garu apsūdzību (kā soda mērs par 21 no tiem bija paredzēta nošaušana). Tomēr apakšpulkvedim izdevās izbēgt, un pēc 16 dienu gājuma oktobra sākumā viņš novārdzis un izbadējies ieradās Pļaviņās, kur atradās Latvijas Armijas Austrumu frontes pavēlnieka pulkveža Jāņa Baloža štābs, un stājās latvju brīvības cīnītāju rindās.

PAR LATVIJAS BRĪVĪBU

Andrejs Krustiņš pulkvežleitnanta pakāpē tika iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri. Jau tūlīt viņam bija jādodas cīņās pret bermontiešiem, kuri apdraudēja Rīgu. Šajās jaunajai Latvijas valstij izšķirīgajās dienās Krustiņš parādīja patiesu varonību un komandiera prasmi. Par 1919. gada 3.- 10. novembra kaujām, kurās viņa pulks spēcīgā ugunī uzbruka lielam pretinieka pārspēkam un piespieda to atkāpties, tādejādi sekmējot Rīgas atbrīvošanu, viņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru un paaugstināts par pulkvedi.

LKO II šķira pulkvedim Andrejam Krustiņma tika piešķirta par to, ka 21. novembra kaujā pie Jelgavas viņa pulks atkal sakāva bermontiešu pārspēku, ieguva bagātīgas trofejas un lika pretiniekam atkāpties visā frontē. Krustiņa pulks kopā ar pārējiem brīvības cīnītājiem turpināja vajāt bermontiešus, līdz 1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas pavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis varēja ziņot Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, Latvijas tautai un visai pasaulei, ka Kurzeme ir brīva.

Vēl pagāja vairāki mēneši kaujās ar Sarkano armiju Latgalē, kur atkal pulkvedis Krustiņš izcēlās kā lielisks komandieris, līdz Latvijas armija kaujās atbrīvoja visu latviešu tautas vēsturisko teritoriju.

JAUNĀS VALSTS SARDZĒ

Arī miera laikos Andrejs Krustiņš turpināja dienestu, un no 1922. gada 1. aprīļa viņš dzīvoja Pļaviņas, jo bija iecelts par 1. Latgales divīzijas komandiera palīgu. Par labu dienestu pēc trijiem gadiem viņu iecēla par Kurzemes divīzijas komandieri un paaugstināja par ģenerāli, kas bija augstākā pakāpe Latvijas Armijā.

Pēc vairāku gadu prombūtnes 1933. gadā ģenerālis Krustiņš atkal atgriezās Pļaviņās kā Latgales divīzijas komandieris (viņš dzīvoja mājā pretī dzelzceļa stacijai). Divīzijas štābam tajā laikā bija liela nozīme Pļaviņu dzīvē- armija ieguldīja līdzekļus pilsētas infrastruktūrā, šeit dzīvojošie virsnieki un karavīri tērēja naudu Pļaviņu veikalos, un virsnieku balles baudīja īpašu popularitāti.

Andrejs Krustiņš par izcilu dienestu Latvijas armijā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru, Viestura ordeņa I šķiru, ka arī ar augstiem Igaunijas un Lietuvas apbalvojumiem. 

LR Armijas Latgales divīzijas vadība 

piešķir karogu Pļaviņu vidusskolai 1939. g.

Latgales divīzijas vadītāji un Pļaviņu  pilsētas pārstāvji 

uzņemot Kārli Ulmani Pļaviņās 1937. gadā

GOLGĀTAS CEĻĀ

Pēc padomju okupācijas Latgales divīzija tika iekļauta Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 183. divīzija, un ģenerālis Krustiņš palika par tās komandieri. Kad  padomju okupanti latviešu virsniekus  sūtīja uz „kursiem” Maskavā (īstenībā uz lēģeriem) Andrejs Krustiņš atteicās braukt, jo vecuma dēļ (tobrīd ģenerālim jau bija 56 gadi), viņam drīzumā būtu nācies atstāt amatu. Tajā pašā dienā, 1941. g. 9. jūnijā, A.Krustiņš tika apcietināts un izslēgts no Sarkanās armijas. Kādu dienu pirms apcietināšanas, apstaigājot Litenes karaspēka nometni, ģenerālis Krustiņš, redzēdams piegānīto nometnes apkārtni, bija izteicies krievu valodā: „Ukaži mņe takuju obitjeļ, gde bi russkij mužik ņe nasral”. Dažas dienas vēlāk ģenerāļa dzīvoklī ieradušies miliči un atņēmuši viņa goda ieročus un ordeņus. Pārējie virsnieki uz Maskavu izbraukuši it kā „labprātīgi”, bet, tikko viņi pieteikušies attiecīgajā mācības iestādē, vairums tūliņ apcietināti. 
        Adelēne Rozīte, kas 1941. g. 12. jūnijā bija ieradusies Rīgas stacijā pavadīt savu vīru,  pulkvežleitnantu A. Rozīti, liecina: „Stacijā bija daudz Latvijas armijas vecāko virsnieku, sevišķi artilēristu, ko piederīgie izvadīja uz „kursiem” Maskavā. Ap plkst. 14 pienāca Vidzemes vilciens, un no tā izkāpa ģenerālis Krustiņš, trīs čekistu pavadīts. Ejot garām virsnieku grupai, ģenerālis pacēla galvu un ar drūmu skatu vērās aizbraucējos. Viņa formas tērpam trūka dienesta pakāpes zīmotņu, tās bija noplēstas. Ģenerāli Krustiņu čekisti ieveda Maskavas vilciena atsevišķā kupejā.” 
Par viņa tālāko likteni trūkst precīzu ziņu. Ir tikai zināms, ka 29. jūnijā ģenerālim tika piespriests nāves sods un 10. oktobrī viņš tika nošauts. Viņa nāves un atdusas vieta ilgus gadu desmitus nebija zināma. Tikai pēdējā laikā noskaidrots, ka ģenerālis Krustiņš ir nošauts netālu no Maskavas "Komunarkas" poligonā, kopā ar daudziem citiem latvju mocekļiem- Latvijas valstsvīriem, ģenerāļiem un augstākajiem virsniekiem (viņu vidū arī ģen. Krustiņa vietnieks- Latgales divīzijas (vēlāk 24. TK 183. div.) štāba priekšnieks, vietalvietis Kārlis Lejiņš). 

ANTONA GEDUŠA NACIONĀLO PARTIZĀNU VIENĪBA

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

LĀČPLĒSIS ANTONS GEDUŠS 
UN VIŅA NACIONĀLO

 PARTIZĀNU VIENĪBA 

Antons Antona dēls Gedušs (05.05.1899- 1951) no Līvānu pagasta Turku ciema Tilta Gedušiem par varonību Latvijas Atbrīvošanas karā 1919.- 1920. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Neatkarīgās Latvijas laikā Gedušs dienēja robežsardzē un darbojās aizsargu organizācijā. 

      Antons Gedušs kāzu dienā Latvijas armijas kaprāļa formā

Vācu okupācijas laikā viņš bija policists, Līvānu pagasta Kirupes tilta apsardzes posteņa priekšnieks. Vēlāk A.Gedušu mobilizēja Vācijas armijā, un Latviešu robežapsardzības pulka sastāvā viņš sargāja Latvijas austrumu robežu no sarkanajiem partizāniem, sasniedzot  vada virsseržanta dienesta pakāpi.

1944. gada rudenī, kad Robežsargu  pulks caur Jēkabpils apriņķi atkāpās uz Kurzemi, Gedušs to pameta un devās uz dzimto pusi. Jau drīz viņš Līvānu pagastā izveidoja nacionālo partizānu grupu. kura pārsvarā uzturējās Steķu silā, un aktīvi traucēja padomju okupācijas režīma ieviešanu.

1945. gada maija beigās Geduša komandētā vienība iekļāvās Latvijas Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienībā, kurā tā paša gada oktobrī jau bija ap 1000 partizānu un 4000 rezervistu piecos apriņķos un kuras centrs atradās Līvānu apkaimē (vadītāji- Juris Rudzāts, Jānis Zelčāns, Antons Juhņevičs, Kārlis Blūms,  Roberts Timermanis, Valērija Mundure u.c.). Antons Gedušs (segvārds- Kolpaks) vadīja Apvienības 2. divīzijas Daugavpils pulka 3. bataljonu (tajā ietilpa Steķu, Rudzātu, Preiļu un Rubeņkalna rotas). LTS(p)A uzsāka īstu partizānu karu pret komunistisko okupācijas režīmu Vidusdaugavas reģionā. Arī Geduša vadītie partizāni aktīvi vērsās pret padomju varas iestādēm un aktīvākajiem komunistiem. Par īpašiem nopelniem cīņās par Tēvzemes brīvību Antons Gedušs tika apbalvots ar partizānu ordeni- III šķiras Kalpaka krustu.

Pēc tam, kad 1945.- 1946. gada ziemā čekisti sagrāva LTS(p) Apvienību un nogalināja vai apcietināja lielāko daļu tās vadītāju, „Kolpaka” vadītais bataljons turpināja cīņu pret okupācijas režīmu.

Kā var secināt no arhīvu materiāliem, no 1946. gada vasaras Antons Gedušs bija Līvānu apkaimes nacionālās pretestības kustības galvenais vadītājs un iedvesmotājs. Ļoti labi apbruņotā partizānu vienība (tajā ietilpa arī komandiera vietnieks Ernests Dārziņš, ļoti aktīvie partizāni brāļi Pēteris un Onufrijs Cakuli, Alberts Počkinieks, Broņislavs Rusiņš, Aloizs Skrūzmanis, Aloizs Bojārs un citi partizāni) asi vērsās pret latviešu tautas paverdzinātājiem- čekistiem, iznīcinātājiem un padomju varas iestāžu darbiniekiem.

Viena no ievērojamākajām Geduša vienības operācijām notika 1946. gada vasarā Skrūzmaņu purvā, kad partizāni no slēpņa apšaudīja cauri purvam nākošo iznīcinātāju vadu. Kaujā krita divi strebuki un trīs tika ievainoti (viens no tiem mira hospitālī), bet partizāni zaudējumus necieta. 1948. gada augustā Geduša grupa Skrēbeļu purvā atkal uzbruka čekistu palīgiem iznīcinātājiem, un nošāva vienu, bet ievainoja trīs strebukus. 1948. gada novembrī „Kolpaka” vadītie partizāni nošāva Daugavpils VDM (čekas) vecāko operpilnvaroto jaunāko leitnantu Larčenko un iznīcinātāju Zorinu.

Kaut arī laika gaitā daudzi grupas partizāni tika apcietnāti nodevību un čekas specaģentu darbību rezultātā, tā turpināja aktīvu cīņu līdz piecdesmito gadu sākumam (cik zināms, pēdējie Geduša grupas partizāni- brāļi Onufrijs un Pēteris Cakuli  gāja bojā tikai 1956. gadā).

1950. gadā daļa no atlikušajiem grupas cīnītājiem no Skrēbeļu purva un Steķu sila pārcēlās uz Gaiņu purvu, kas atrodas Līvānu un Vīpes pagastu teritorijā. Kā stāsta kāds zinātājs, tad tieši šī purva Vīpes pusē- netālu no Neretas upes pietekas Neretiņas- 1951. gada rudenī sadursmē ar čekistiem gāja bojā varonīgais Lāčplēsis Antons Gedušs. LPSR VDK arhīva dokumentos rakstīts, ka tas ir noticis Krustpils rajonā 1951. gada 26. oktobrī (tiesa, daži partizānu atbalstītāji stāsta, ka A.Gedušs kritis Vīpes pusē tikai 1953. gadā). Viņa atdusas vieta pagaidām nav noskaidrota…

Ieskats Latvijas un Vietalvas kapu svētku vēsturē

Vietalvas kapi 20. gs. 20. gadu sākumā

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Ievads

Mūsdienu Latvijā jūlijā un augustā, kad puķu pilni ir dārzi un pļavas, visos novados un draudzēs ir kapu svētki. Daļā kapsētu tas ir tikai brīvdabas dievkalpojums mirušo piemiņai, bet citviet (arī Vietalvā) tie ir plaši tautas svētki, kuros ietilpst kā svētbrīdis kapos, tā arī koncerts, kurš noslēdzas ar zaļumballi. Taču kapu svētku tradīcija ir īpaši raksturīga Latvijai un, mazākā mērā, Lietuvai, bet citur Eiropā un pasaulē gandrīz nav sastopama. Pēdējos gados Latvijā kapu svētkiem (gan to vēsturei, gan arī izpausmēm mūsdienās) ir pievērsta pastiprināta uzmanība, luterāņu medijos pat ir izteikti viedokļi, ka Baznīcas kalpotājiem kapu svētki ir apgrūtinoši un nevajadzīgi. Tāpēc ir vērts ieskatīties dziļāk kapu svētku vēsturē un tradīcijā.

Visai izplatīts ir uzskats, ka oficiāli pirmos kapu svētkus Vietalvā un visā Latvijā 1911. gadā sarīkoja latviešu rakstnieks, luterāņu mācītājs un pretrunīgi vērtētais politiķis Andrievs Niedra, kurš no 1908. gada līdz 1918. gadam kalpoja Kalsnavas un Vietalvas luterāņu draudzēs. Tomēr ieskatoties dziļāk vēstures avotos un literatūrā, atklājas, ka kapu svētki svinēti krietni agrāk.

18.- 19. gadsimta kapu svētku ieražas

Dažādi arhīvu dokumenti liecina, ka jau 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā dažviet Vidzemē ir notikuši latviešu pagāniskie kapu svētki. Tolaik daudzi latvieši ārēji piederēja vāciskajai luterāņu Baznīcai (piedalījās kristiešu liturģiskajos ritos), taču iekšēji palika uzticīgi senlatviešu ticībai un joprojām lika ziedojumus (ziedus) ne tikai pagāniskajās svētvietās, bet arī pie senču kapiem, un veica aizsaulē aizgājušo dvēseļu (veļu) mielošanu. Latvju Dainu sējumos ir daudz tautasdziesmu (dainu) par aizsaulē aizgājušajiem.

  

   Visa zied kapsētiņa

   Dzelteniem ziediņiem.

                                           Tur guļ manis tēvs, māmiņa,

                                           Tur māsiņas rakstītājas.

                                           Laižat manim rozes sēt

                                           Kapsētiņas maliņâ:

                                           Tur guļ mani tēvs, māmiņa,

                                           Tur īstaji bāleliņi.

18. gadsimta 2. pusē- 19. gadsimta sākumā Latviju beidzot sasniedza Rietumu Apgaismības idejas, kuras izplatīja kā vācu kultūras un izglītības darbinieki, tā hernhūtieši- Brāļu draudžu organizētāji un vairāki vācu luterāņu mācītāji. No Vidzemes Brāļu draudžu tradīcijām lielā mērā ir veidojusies latviešu kapu kopšanas kultūra un tās ir ietekmējušas arī kristīgu kapu svētku rašanos. 19. gadsimta 1. pusē vairāki luterāņu mācītāji latviešu pagānisko kapu svētku ieražu dažviet kristianizēja, kapsētās noturot dievkalpojumus ar dievvārdiem un liturģiskajiem dziedājumiem. Viesītes mācītājs Alvis Āboliņš savā diplomdarbā par kapu svētku fenomenu raksta, ka senāko informāciju presē par luterāņu kapu svētkiem atradis par 1831. gadu brīvdabas dievkalpojumu Krimuldā pie kapličas. Tolaik Krimuldas draudzē kalpoja progresīvais luterāņu teologs un garīdznieks Karls Kristians Ulmans. Par Allažu draudzi ir ziņas, ka tā 19. gadsimta vidū rīkoja ikgadējus kapsētas svētkus, kas tie paši kapu svētki vien ir. Tolaik Vidzemē ne visās luteriskajās draudzēs kapu svētki tika svinēti, tā bija atsevišķu draudžu ieraža.

Lielu devumu luterāņu brīvdabas dievkalpojumu attīstībai sniedzis Dikļu draudzes mācītājs Juris Neikens, kurš ir plašāk pazīstams kā latviešu nacionālās atmodas veicinātājs un visā Latvijā pirmo dziesmu svētku rīkotājs Dikļos. Viņš 19. gadsimta 60. gados savā draudzē aktīvi organizēja arī luterāņu misijas svētkus- tautas sanākšanas, kurās pat vairākas stundas no vietas tika lasīti Bībeles teksti un teikti dedzīgi sprediķi.

Vietalvas kapu svētkiem-140

Arī Vietalvā 19. gadsimta 70. gados vairākas reizes notika kapu svētki. Ievērojamais Vietalvas apkaimes izglītības un kultūras darbinieks Juris Kalniņš (viņa vectēvs bija Valmieras apriņķa Ārciema Brāļu draudzes (hernhūtiešu) sacītājs, bet mātes brālis- jau minētais Dikļu luterāņu mācītājs Juris Neikens), strādājot par Vietalvas luterāņu draudzes skolas pārzini, vienlaikus bija arī draudzes ķesteris- mācītāja Teodora Dēbnera  palīgs un ērģelnieks.  Ievērojamās baltvāciešu mācītāju Dēbneru dzimtas (no 1796. gada līdz 1905. gadam Kalsnavas un Vietalvas draudzē mācītāji bija tikai Dēbneri) pārstāvis Teodors, kurš pēc vairāku gadu kalpošanas par sava tēva palīgmācītāju,  1870. gadā kļuva par  pilntiesīgu draudzes mācītāju, piederēja Baltijas vāciešu  konservatīvākajai daļai. Viņš bija vācu mācītāju organizētās Latviešu Literārās biedrības priekšnieks. Tomēr viņš sākotnēji labvēlīgi attiecās pret Juri Kalniņu un viņa darbu draudzes latviešu izglītības, kultūras un garīgās izaugsmes veicināšanā (to pierāda Matīsa Kaudzītes atmiņas, paša Dēbnera rakstītais un publicētais draudzes darbības pārskats par 1875. Gadu, kā arī citi Vietalvas vēstures materiāli).

Talantīgais un labi izglītotais Kalniņš spēja apvienot trīs tolaik pretrunīgus garīgumus- latviešu seno garīgo kultūru ar bērnībā iepazīto Brāļu draudžu kristīgo ētiku un luterāņu teoloģiju un liturģiju (bet ne ārējo baznīciskumu, pret kuru viņš vērsās savās uzrunās un rakstos). Tā kā T. Dēbneram bija divas draudzes, tad tajā svētdienā, kad mācītājs bija Kalsnavā, J.Kalniņš kā ķesteris vadīja Vietalvas draudzes garīgos rituālus baznīcā un ārpus tās (arī kristības un mirušo apbedīšanu). Viņš bija izcils runātājs un Vietalvas apkaimē (arī tālu ārpus tās) kļuva ļoti populārs gan kā izcils skolotājs, Dziedātāju (vēlākās Labdarības) biedrības kora diriģents un jautājumu- atbilžu vakaru runātājs, gan arī kā draudzes garīgais kalpotājs. Un tieši Kalniņa ideja bija sarīkot arī Vietalvā kapu svētkus, kuri pirmo reizi Vietalvas draudzes jaunajos kapos pie kapličas notika 1872. gada pirmajā augusta svētdienā. Tajos tika lasīti Bībeles teksti, teikts sprediķis un pieminēti draudzes mirušie. VDzB vīru koris, kurš jau vairākas reizes bija uzstājies arī dievkalpojumos Vietalvas baznīcā, kapu svētkos arī sniedza garīgo dziesmu priekšnesumu.

Tomēr Vidzemes draudžu kapu (kapsētas) svētki tolaik nevērsās plašumā un drīz vispār tika pārtraukti, jo baltvācu pārvaldītajā Baltijas guberņu luteriskajā Baznīcā 19. gadsimta 60.- 70. gados pie teikšanas pakāpeniski nāca konservatīvie garīdznieki, kuri vērsās kā pret apgaismības un hernhūtisma piekritējiem, tā arī pret Krievijas ortodoksālās Baznīcas (pareizticības) izvēršanos Baltijā un latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem). Arī Teodors Dēbners sāka dedzīgi apkarot jaunlatviešu ideju izplatītājus Vietalvas apkaimē, īpaši aktīvi meklējot ieganstus padzīt brīvdomīgo Juri Kalniņu (viņš Ausekļa un citu jaunlatviešu vadošo darbinieku iedvesmots un mudināts sāka publiski uzstāties pret Baltijas vāciešu valdošajām aprindām) un Vietalvas draudzes un biedrības priekšnieku Juri Bōru. Kad viņi abi 1880.- 81. gadā tika atlaisti no saviem amatiem, vietalviešu un odzieniešu lielākā daļa novērsās no luterāņu draudzes un skolas.

Niedra atjauno, Grīnbergs popularizē kapusvētkus.

Brīvvalsts laika tradīcijas.

Kapu svētku svētīšana Vidzemē atsākās pēc 1905. gada revolūcijas, kad Latvijas sabiedrība un latviešu tauta bija ļoti sašķelta. Andrievs Niedra, 1908.gadā kļuvis par pirmo latvieti- Vietalvas un Kalsnavas luterāņu draudžu mācītāju, centās samierināt konfliktējošās puses, kā izplatot jaunnacionālisma idejas, tā mācot latviešu zemniekus saimniekot, un arī rīkojot draudzes kapu svētkus (kapu svētki jeb kā mūsu pusē saka kapsvētki Vietalvā tika oficiāli atjaunoti 1911. gadā un vēlāk kļuva ļoti populāri)- brīvdabas dievkalpojumu kapsētā, kuplinātu ar kora koncertu. Mācītājs Niedra kā izcils sprediķotājs un VLB kora koncerts piesaistīja daudz ļaužu, kuri atbraukuši ar saviem zirgu pajūgiem, pēc svētbrīža ieturēja maltīti blakus kapsētai meža malā, uz kuru tika pieaicināti radi, kaimiņi vai citi pazīstami cilvēki. Bieži vien tieši tad, pēc saskarsmes ar Mūžību kapsētā, salīga mieru ķildnieki. Tajā ir dziļa doma- vietā, kur dus senči un kur pašiem būs kādreiz jāapgulstas, notiek izlīgšana.

No Andrieva Niedras piemēru kapu svētku rīkošanā pārņēma Ventspils draudzes mācītājs Teodors Grīnbergs, vēlākais Latvijas luterāņu arhibīskaps Īpaši plaši Latvijā sāka svinēt kapu svētkus pēc neatkarības izcīnīšanas. Vietalvā šī tradīcija apvienoja dievkalpojumu kapsētā, VLB kora un garīgo un laicīgo dziesmu koncertu, nereti arī vietējās teātra trupas izrādi, un arī zaļumballi Vesetas līča estrādē, kurā muzicēja Odzienas aizsargu orķestris.

Savdabīgu skatījumu uz šo notikumu sniedz Vietalvā dzimusī rakstniece Emīlija Prūsa vēsturiskajā romānā „Gaismu sauca, gaisma ausa… Senā Saulvede”: „Uz Vietalvas gadskārtējiem kapu svētkiem gads gadā mēdza sarasties ļaudis ne vien no kaimiņu pagastiem, bet daži pat no galvaspilsētas: gan apciemot šeit guldītos tuviniekus, gan satikt vecas paziņas. Kapu svētkiem parasti sekoja kāda brīvdabas izrāde, koncerts un balle tuvējā līcī. Uz to saradās jaunie ar saviem vecākiem, kam izprieca pēc svētsvinībām gan likās nepiedienīga, bet nevar taču pamest dēlus un meitas zaļumos vienus… Vietalviešiem viens ticējums: kapu svētkos lietus nelīst. Un patiesi: reti, reti atgadījās, ka saule nežilbināja krustus šai mirušo svētku dienā. Un ja visu nedēļu lijis lietus, tad svētdienā debess tomēr skaidrojas vai arī tikai drusku pamirdzina”. (Apgāds „Atēna”, R., 2000., 289- 290 lpp).

Vietalvas luterāņu mācītājs Andrievs Niedra un draudzes jaunieši. 1912.-13. g.

Kara postījumi Vietalvā, padomju okupācijas

deformētie piemiņas pasākumi

Acīmredzot šī vietalviešu „derība ar Dievu”, kā nereti tika apzīmēts pastāvīgi labais laiks augusta pirmajā svētdienā- tradicionālo kapu svētku dienā, tika lauzta II Pasaules kara laikā, jo  1944. gada augustā (togad kapu svētki nevarēja notikt) ļoti smagajās Vietalvas kaujās starp Vācijas un PSRS karaspēku  tika gandrīz pilnībā sagrauts viss Vietalvas vēsturiskais centrs. Vissmagāk karadarbībā cieta baznīca un Kalniņa (draudzes, vēlāk ministrijas) skola, kā arī pagasta skola, doktorāts, pagastmāja un daudzas citas ēkas, arī daudzi kapu pieminekļi tika šķembu un ložu skarti. 
Karam beidzoties un nosacītam mieram iestājoties, Padomju Latvijas valdošās aprindas visādi ierobežoja reliģisko draudžu darbības, tomēr atļāva rīkot draudžu mirušo atceres pasākumus, tiesa ne tajā laikā, kad notika laicīgie kapu svētki. Vietalvā arī pēckara gados atjaunoja kapu svētkus pirmajā augusta svētdienā, tiesa, tajos papildus laicīgiem pasākumiem pagasta kapos, iekļāva Vietalvas kaujās kritušo sarkanarmiešu godināšanu. Pēc kapu svētkiem rīkoja estrādes mākslinieku koncertus un zaļumballes. Taču pēckara gados kapsvētkus svētdienā bieži lija lietus, nereti bija ļoti spēcīgas lietusgāzes. Daļēji sagrauto luterāņu baznīcu padomju vara atņēma draudzei, un tajā ierīkoja Sarkanās armijas kauju slavas muzeju Uz to un brāļu  kapiem pie Lejaskroga brauca  ļoti lielas  kara veterānu masas no visas PSRS, bet luterāņu draudze turēja savus dievkalpojumus kapličā.

Kapu svētki pēc neatkarības atgūšanas

Trešās Atmodas laikā un pēc neatkarības atgūšanas Latvijā atjaunojās un vērsās plašumā arī kristiešu kapu svētki. Pēc LELB Konsistorijas datiem, 2003. gadā visā Latvijā noturēti 1283 luterāņu kapu svētki. 1989. gadā evaņģēliski luteriskā draudze atguva daļēji pārbūvēto Vietalvas baznīcu, kapsētā atjaunoja arī kristīgos kapu svētkus. Tiesa, tagad tie notiek augusta pirmajā sestdienā, kad no pagasta, novada, visas Latvijas un arī ārzemēm ierodas ļaudis, kuriem neparasti lielajā lauku kapsētā dus senči, tuvinieki, kaimiņi un paziņas. Bet pēc tiem Vesetas līča estrādē notiek plaši apmeklēts koncerts un zaļumballe. Kaut arī šis saviesīgais pasākums iederas dienā, kad dzīvie un aizsaulē aizgājušie novadnieki sastopas, tomēr jācer, ka šī pasākuma svarīgākais brīdis ir mirušo pieminēšana, nevis izpriecas, jo latvieši tomēr ir tauta ar ļoti augstu kapu kultūru.

VIETALVAS APKAIMES VĒSTURE. 12. GADSIMTS- 21 GADSIMTS

Vietalvas apkaimes laika zīmes-
galvenie vēstures fakti īsumā

Senlatvija līdz 13. gadsimta sākumam

Vietalvas apkaime ir apdzīvota jau vidējā dzelzs laikmetā, ko apliecina daudzie senlietu atradumi dažādās vietās un Vietalvas Puduļu pilskalns- senlatviešu pils vieta.

1361. gadā Rīgas arhibīskaps Promolds (Promoldt) dāvina Vietalvas (Wehtel) un Odzienas (Odensee) muižas savam vasalim bruņiniekam fon Tisenhusenam (Tiesenhusen, vēlāk- Tiesenhausen), vācu krustnešu pēctecim un viņa mantiniekiem. Tā ir pirmā reize, kad Vietalva minēta vēstures avotos.

1442. gadā tiek uzcelta pirmā koka baznīca, kas piederēja pie Ērgļu (Erlaa) katoļu draudzes.

1671. gadā tiek uzcelta jauna koka baznīca, kura piederēja pie Kalsnavas (Kalzenau) luterāņu draudzes.

1678. gadā zviedru laikos Vietalvā pirmoreiz tiek ierīkota skola latviešu bērniem, kura bija viena no pirmajām latviešu lauku skolām visā Latvijā.

18. gadsimta otrajā pusē, kad Vidzemē, kura Lielā Ziemeļu kara rezultātā tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, pastāvēja ārkārtīgi smagi feodālās dzimtbūšanas spaidi, daudzi vietalvieši un odzienieši piedalījās vairākos latviešu dzimtcilvēku dumpjos, t.sk. lielajos Galvasnaudas nemieros.

No 1814. gada līdz 1817. gadam tiek uzcelta jaunā Vietalvas luterāņu mūra baznīca, kura ir tam laikam neparasti liela (ar 400 sēdvietām un līdz 600 stāvvietām), un ir būvēta Vidzemei neraksturīgā arhitektūras stilā ar apaļu zvanu torni.

1841.-1850. gadā ir uzcelta Odzienas muižas pils, kura ir izteiksmīgs eklektiskās arhitektūras paraugs (pils celtnē ir iekļauti vairāku arhitektūras stilu- neogotikas, neoklasikas, romantisma u.c. būvnieciskie elementi).

1865. gadā pirmo reizi tiek izveidotas Vietalvas un Odzienas pagastu pašvaldības- sabiedrības ievēlētie tautas vietnieku pulki.

1870. gada pavasarī Vietalvas apkaimē aizsākas latviešu nacionālā atmoda. 10. (22.- pēc jaunās laika skaitīšanas) maijā tiek izveidota Vietalvas Dziedātāju (vēlākā Labdarības) biedrība, kuras vīru koris piedalās jau 1. Vispārējos Latviešu Dziedāšanas svētkos 1873. gadā.

1881. gadā 2. Vispārējos Latviešu dziedāšanas svētkos Vietalvas jauktais koris piedalās ar izciliem panākumiem, uzvarot dziesmu karā un saņemot 1. godalgu- Sudraba liru.

1885. gadā tiek uzcelts Vietalvas Labdarības biedrības nams, kas ir pirmā latviešu sabiedriskā celtne Latvijas laukos. Tajā koncertēja gan Vietalvas koris, gan viesu kori no plašas apkārtnes, biedrības namā notika vietējās teātra trupas mēģinājumi un izrādes, kā arī viesizrādes, tāpat tika rīkoti dažādi izglītojoši pasākumi un arī balles.

1885.- 87. gadā sākas Vidzemes latviešu skolu pārkrievošana; drīzumā, krievu ierēdņu spiesti, no Vietalvas aiziet nacionālās atmodas līderi. Vietalvieši ir vīlušies nacionālajā kustībā, un pamazām pievēršas no Rietumeiropas ienākošajām utopiskā sociālisma un marksisma- Jaunās strāvas idejām.

1905. gada sociāli nacionālā revolūcija Vietalvas apkaimē sit augstu vilni, notiek daudzas demonstrācijas pret konservatīvajiem vācu mācītājiem un muižniekiem. Tiek nodedzināta Odzienas pils un vairākas citas apkaimes muižnieku pilis. Sekojošās soda ekspedīcijās tiek nogalināti un notiesāti ar cietuma un katorgas sodiem daudzi revolūcijas dalībnieki no Vietalvas apkaimes, daļa aktīvāko revolucionāru emigrē uz Rietumeiropu.

Jauns pacēluma vilnis ir 1915. gads, 1. Pasaules kara laiks, kad Krievijas impērijas karaspēka sastāvā tiek izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni (vēlāk pulki), kuros iestājas daudzi vietalvieši un odzienieši, lai ar ieročiem stātos pretī vāciešiem, kuri tik ilgus gadsimtus ir apspieduši mūsu tautu.

Pēc neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanas sekojošajās Brīvības cīņās pret boļševiku, kā arī vācu- krievu karaspēkiem 1919.- 1920. gados piedalās ļoti daudzi mūsu novadnieki, par izcilu varonību 9 no tiem tiek apbalvoti ar augstāko Latvijas Republikas militāro apbalvojumu- Lāčplēša Kara ordeni.