Vietalvas
un Odzienas vēsture
no
senatnes,
Vietalvas un Odzienas muižu izveide, Vietalvas baznīca un draudzes skola līdz 1700. gadam
Šogad Vietalva atzīmē sava vārda 660. gadadienu. 1361. gadā Livonijas laikā Vietalva ir pirmo reizi minēta rakstītajos vēstures avotos. Tomēr Vietalvas apkaime ir bijusi apdzīvota vēl ilgi pirms vācu krustnešu un garīdznieku veiktās Senlatvijas iekarošanas un piespiedu kristīšanas.
Par Vietalvas apkaimi es definēju divu seno savstarpēji cieši saistīto muižu un pagastu - Odzienas un Vietalvas teritoriju, kas sniedzās no Vestienas un Sausnējas ziemeļos līdz pat Klintainei un Pļaviņām dienvidos; padomju vara 1975. gadā likvidēja Odzienas pagastu (ciemu), tā dienviddaļu pievienojot jaunizveidotajam Aiviekstes ciemam un Klintaines ciemam; arī Vietalvas pagasta/ciema dienviddaļa pievienota Aiviekstes ciemam.
Senlatvieši
Vietalvas apkaimē
Mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī teritoriju no Pļaviņām un Kokneses līdz Madonai un Ērgļiem apdzīvoja viena no senlatviešu maztautām – sēļi, kuru apdzīvotās zemes lielākā daļa bija Daugavas kreisajā krastā ar centru Sēlpilī. Sēļu saknes mūsdienu Vietalvā un citos kaimiņu pagastos ir saglabājušās valodā – vēl joprojām šejienes gados vecākie iedzīvotāji runā sēļu nedziļajā izloksnē, kas ievērojami atšķiras no vidusdialekta jeb latviešu literārās valodas.
Vienīgais Vietalvas apkaimes arheoloģiskais piemineklis no sēļu laika, šķiet, ir Odzienas “Draudavu” senkapi (pašlaik Aiviekstes pagastā), kas aizsākumā, saskaņā ar arheologa Jura Urtāna pētījumiem, bijuši mūsu ēras 3. – 5. gadsimta uzkalniņa kapulauks, kuram blakus 14. -16. gadsimtā izveidota kristiešu kapsēta, kura daļēji saglabājusies līdz mūsdienām.
Vietalvas pagasta vēsturiskajā teritorijā ir otrs senlatviešu arheoloģiskais piemineklis – Puduļu pilskalns, kurš atrodas vecā Pļaviņu - Vietalvas lielceļa malā apmēram 1 kilometru uz austrumiem no Odzes ezera. Arheologs Ēvalds Mugurevičs, balstoties uz senlietu pētījumiem, 1970- to gadu sākumā secināja, ka Puduļu pilskalna apdzīvotības sākums datējams ar 7. — 8. gadsimtu, un izvirzīja hipotēzi, ka pilskalna izveide un apdzīvotība varētu būt saistāma ar seno latgaļu ienākšanu šajā novadā, kur līdz tam dzīvoja sēļi. Papildus šiem diviem senantnes pieminekļiem, kuri ir daļēji saglabājušies līdz mūsdienām, Vietalvā un Odzienā ir daudzas senlietu savrupatradumu vietas, kur senlaiku rotas, darbarīki un ieroči uzieti būvdarbu vai zemes apstrādes laikā.
"Jurģīšu" akmens, Vietalvas pagasts
12. gadsimta beigās pirms lībiešu un senlatviešu kristianizācijas sākuma, Austrumlatvijā bija vairākas seno latgaļu [nevis latgaliešu!!!] valstiņas – Jersika (tagadējā Latgale un Austrumvidzeme), Tālava (Vidzemes vidiene, ziemeļi un ziemeļaustrumi) un Koknese. Vēstures avotos nav tieši noskaidrojams, kurai valstiņai piederēja tagadējā Vietalva un Odziena, tomēr no datu konteksta var noprast, ka austrumdaļa ietilpa Kokneses valsts sastāvā, rietumdaļa Jersikas valstij piederošajam Negestes jeb Nigastes pilsnovadam. Kaut arī 12. gadsimtā Vietalvas apkaimē valdīja senie latgaļi, šeit joprojām dzīvoja arī sēļi, kuri ar laiku asimilējās latgaļos.
Vietalva Livonijas laikmetā
Livonijas krusta karu laikā līdz 1215. gadam krustneši un garīdznieki seno latgaļu un sēļu valstis militāri pakļāva, vardarbīgi kristianizēja un iekļāva jaunizveidotajā Livonijas konfederācijā jeb bruņinieku ordeņa un bīskapu valstiņu savienībā. Viena no varenākajām bruņinieku dzimtām Livonijā bija Tīzenhauzeni, no kuriem pirmie divi brāļi Engelberts un Heinrihs no Tīzenhauzenas Vācjā šeit ieradās jau 1215.gadā kā krustneši. Bruņinieks Engelberts kļuva par Rīgas pirmā bīskapa bīskapa Alberta māsas vīru, bet viņa dēls bruņinieks Johans apprecēja bijušā Kokneses valdnieka Vescekes meitu un kļuva par Rīgas arhibīskapa vasali, lēnī saņemot Kokneses pilsnovadu.
Viņa dzimta izpletās un ar laiku kļuva par plašu Vidzemes teritoriju pārvaldniekiem – no Kokneses un Aiviekstes līdz Ērgļiem un Bērzaunei, un arī Vietalvas apkaime ietilpa Tīzenhauzenu lēņu zemēs. Kā redzams no Vidzemes bruņniecības arhīviem, 1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromholds fon Fifhūzens (vācu avotos - Fromhold von Vyffhusen jeb Bromhold von Fünfhausen; līdz šim rakstos par Vietalvas vēsturi šis arhibīskaps dēvēts par Promoldu, bet jaunākie avotu pētījumi liecina, ka tas ir radies veclatviskajā izrunā, vācu burtu ‘F’ vai 'B' deformējot par ‘P’- A.R.) dāvina Vietalvu Bartolomejam fon Tīzenhauzenam kā feodālo muižu. Pēc Bartolomeja nāves nāves 1382.gadā, viņa dēls Engelbrehts manto Ērgļu pilsnovadu kurā ietilpst arī Vietalvas muiža. Ap 1440.- 50. gadu no Vietalvas muižas tiek atdalīta Odziena, un tad tā tiek pirmo reizi minēta vēstures avotos.
Pirmā baznīca un pirmā skola
Katoliskās Livonijas laikā latviešu piederība baznīcai un kristietībai bija visai formāla – bija jāmaksā baznīcas nodoklis un jāpiedalās dievkalpojumos latīņu valodā, kuru latvieši nesaprata, un praksē saglabāja senču dainisko dzīvesziņu.
Pirmās ziņas par baznīcu Vietalvā ir no vēlajiem viduslaikiem, par ko liecina vēstures avoti, to skaitā ziņas par 230 kilogramus smagu dievnama zvanu ar uzrakstu „DOMINUS TECUM * FEHTELN 1442” [Dievs ar tevi! Vietalva 1442- autora tulkojums]. Tā droši vien bija neliela koka baznīca, kuru apkalpoja Ērgļu vai Bērzaunes draudzes mācītāji. Pēc Livonijas sabrukuma un daudzajiem kariem, jaunie Vidzemes valdnieki – Zviedrijas karaļi šeit ieviesa reformēto jeb evaņģēliski luterisko ticību, un daudzviet sagrauto baznīcu vietā cēla jaunas, arī Vietalvā zviedru valdīšana uzbūvēja jaunu baznīcu un to vairākkārt atjaunoja. Vēstures avotos ir teikts, ka 1671. gadā Vietalvā atkal uzcelta koka baznīca, kura tika pakļauta tikko izveidotajai Kalsnavas - Vietalvas luterāņu draudzei, kuras mācītājs Heinrihs Grajus dzīvoja Kalsnavas mācītājmuižā.
Taču ja baznīcas vēl laukos tika uzceltas, tad skolu latviešu bērniem laukos Livonijā un poļu laikā Vidzemē vispār nebija. Un tikai zviedru laiku beigās 17. gadsimta pēdējā ceturksnī Vidzemes laukos tika ierīkotas pirmās luterāņu draudzes skolas latviešu bērniem. Par zemnieku karali dēvētais Kārlis XI, rūpējoties par vietējo zemnieku apgaismošanu, no Vācijas uz Vidzemi aicināja krietnus darbiniekus. No tiem īpaši jāizceļ luterāņu baznīcas superintendants Johans Fišers, kurš Vidzemē ieradās 1675. gadā un uzreiz ķērās pie skolu organizēšanas. Bieži vēstures grāmatās tiek uzskatīts, ka pirmās Vidzemes latviešu skolas ierīkoja Ernsts Gliks 1683. gadā Alūksnē, kur kalpoja par cietokšņa mācītāju, un kad kļuva par Kokneses – Alūksnes iecirkņa prāvestu- ierīkoja arī draudzes skolu Koknesē. Tas ir fakts, ka Gliks paveica ļoti lielu darbu skolu izveidē, tomēr viņš nebija pirmais. Superintendanta Fišera ierosmē 1686. - 87. skolā tika izveidotas divas luterāņu draudzes skolas Ziemeļvidzemē un 1678. gadā mācītājs Hermanis Grajus izveidoja skolu Vietalvā – piecus gadus ātrāk par Gliku Alūksnē! 17. gadsimta beigu lauku skolas un skolotāji gan nekādi neatbilst mūsu priekšstatiem par izglītības iestādi. Skolotājs parasti bija kāds vācu amatnieks vai dažreiz mazliet pilsētas skolā mācījies latvietis. Tā laika skolas tika ierīkotas zemnieka mājiņas istabā, vai rijā, vai pat smēdē, un tā laika skolā mācīja vispirms lasīšanu jeb boksterēšanu, un pēc tam Bībeli, baznīcas dziesmas un katehismu. 17. gadsimta beigās Vietalvas skolā mācījās 24 bērni. Lielais Ziemeļu karš starp Krieviju un Zviedriju, kurš sākās 1700. gadā, bagāto Vidzemi pārvērta reti apdzīvotā postažā, un ārkārtīgi daudzas baznīcas un skolas tika sagrautas vai nodedzinātas. Latviešu izglītošana tika atsviesta par pusgadsimtu atpakaļ. Tikai 19. gadsimtā, kad Apgaismība sasniedza izglītotākos latviešus, kad sākās tautiskā atmoda, strauji izplatījās lauku skolu tīkls un pārveidojās arī skolas-mācību saturs par labu dabaszinātnēm un valodām, bet par to esmu daudz rakstījis jau iepriekš.
Vietalvas vārda vēsture
14. - 18. gadsimta rakstiskajos avotos vārds ‘Vietalva’ nav sastopams, jo tolaik latviešu valodā to sauca Vietole, Vācu tekstos minēti nosaukumi ‘Vetallen’, ‘Vehtel’, vēlāk - ‘Fehteln’. Vācbaltiešu luterāņu mācītājs, vēsturnieks un folklorists Augusts Vilhelms Hupels savā 1782.gadā izdotajā grāmatā “Topographische Nachrichten von Lief- und Estland” III daļā Vietalvu sauc par Vietoli, šāds vietvārds ir sastopams arī dažās citās senās grāmatās. No tā izriet, ka vārds Vietalva ir izveidojies tikai 19. gadsimta sākumā vai vēlāk, bet pirmatnējais bijis Vietole.
Latviešu tautiskās atmodas laikos, kad Vietalvas Labdarības biedrības darbinieki un viņu palīgi Vietalvā, Odzienā un citos kaimiņu pagastos vāca dažādus folkloras materiālus, slavenais skolotājs un kultūras darbinieks Juris Kalniņš – Prātkopis bija savācis ļoti daudz latviešu folkloras materiālus. Viņš arī bija dzirdējis tautas nostāstus, kuros teikts, ka gar Vesetas krastiem mežos netālu no Vietalvas centra, šur tur bija atrodamas lielas un dziļas apaļas bedres, kuras esot cēlušās, senos laikos rokot alvu. Sirmā senatnē šajos Vesetas krastos esot bijušas alvas atradnes, tomēr Kalniņam neviens neko konkrētāku nevarējis pateikt. Juris Kalniņš no šīs teikas par alvas rakšanu izskaidroja Vietalvas vietas vārda izcelšanos: alvas vieta > vieta alvas > Vietalva. Varbūt, ka tā arī bija, tomēr vēlākos laikos veicot urbumus, alva Vietalvā nav atrasta. 20. gadsimta 30. gadu Vietalvas aptiekārs un novadpētnieks Nikolajs Avens, savācis ļoti daudzus senus nostāstus un tautiskās atmodas darbinieku atmiņas, nav atradis pierādījumus alvas raktuvēm senatnē. Tās lielās apaļās bedres Vesetas krastos var būt dabīgi radušās zemes veidošanās un pārveidošanās laikā, jo Vietalvā ir ļoti savdabīga grunts ģeoloģiskā uzbūve. Tā vēl līdz mūsdienām īsti nav noskaidrots, kāpēc Vietalvu šādi sauc.
...............................................................................................................................
Par Vietalvu un Odzienu senatnē praktiski nav attēlu, tāpēc es pievienoju divas mūsdienu bildes, un divus attēlus, kas pastarpināti attiecas uz tēmu.
Anotācijas:
1.
Puduļu pilskalns 20. gadsimtā - no brīvā interneta resursiem
2. Vietalvas 660 - gades logo. Autore Agita Lindenberga
3. Draudavu senkapu krustakmens. Gunta Eniņa foto
4. Jurģīšu akmens (svētakmens vai robežakmens),
atrodas 50 metrus no Vietalvas "Jurģīšu" dižozola,
apmēram 1 kilometru no pagasta pārvaldes. Gunta Eniņa foto
5. Kalsnavas luterāņu baznīcas shēma, 1692.g. No E.Dunsdorfa “Lielvidzemes kartes”
6. Viena no senākajām latviešu ābecēm. Zviedru Vidzeme, 17. gadsimta pēdējais ceturksnis.
No Latvijas Nacionālā bibliotēkas fondiem
