Vietalvas kora izveidošanās un sasniegumi 1. – 3. Latviešu Dziedāšanas svētkos

Dziesmu vara lielu dara

Stāsts par slavenā Vietalvas kora izveidošanos un

sasniegumiem 1. – 3. Latviešu Dziedāšanas svētkos

Šī vasara Latvijai un latviešu tautai bija īpaši nozīmīga ar divām laika zīmēm- šogad apritēja 140 gadi kopš pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem, un šovasar notika jau 25. Dziesmu svētki. Ja mēs atskatāmies uz koru dziedāšanas vēsturi Pļaviņu novadā, tad tajā zelta burtiem ir ierakstīts Vietalvas vārds, jo pirmajos trijos Dziedāšanas svētkos tautiskās Atmodas laikmetā Vietalvas Dziedātāju (vēlākās Labdarības) biedrības koris guva tik izcilus panākumus, kādus vēlākos laikos nespēja gūt neviens Pļaviņu apkaimes koris, un augstā sabiedriskās dzīves līmeņa dēļ Vietalvu 19. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados dēvēja par vienu no visgaišākajiem pagastiem Vidzemē un visā Latvijā.

Vietalvas Dziedātāju biedrības dibinātāji- koristi un klusie biedri (atbalstītāji) biedrības 1. gadadienā 1871. gada maijā.

Koru aizsākumi Latvijā un Vietalvas apkaimē. 1867-1871

Latviešu koru izveidošanos un strauju attīstību 19. gadsimta 50.- 60. gados sekmēja divi nozīmīgi impulsi- ap 1850. gadu sākusies jaunlatviešu kustība, un tās izraisītā Pirmā latviešu nacionālā Atmoda, kā arī baltvāciešu koru un dziesmu svētku augstais līmenis un to popularitāte arī izglītoto latviešu vidū. Pirmie latviešu kori Vidzemē un Kurzemē sāka veidoties 19. gadsimta 50. gadu beigās- 60. gadu sākumā, un pirmie lokālie latviešu dziesmu svētki notika 1864. gadā Valmieras apriņķa Dikļos. Sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijā dziedāšanas biedrību un koru skaits aizvien pieauga, un drīz arī Vietalvas apkaimi sasniedza šīs jaunās vēsmas.

1867. gadā skolotājs Jānis Bēķis Odzienas Mežsētu pagasta skolā izveidoja pirmo zēnu kori, kurš dziedāja četrbalsīgi jeb kā toreiz teica: „uz balsīm”. Odzienas barons Rūdolfs fon Brimmers bija liels mūzikas mīļotājs, šo kori uzaicināja koncertēt Odzienas pilī un Vietalvas luterāņu baznīcā . Drīz arī citās Vietalvas apkaimes skolās radās skolēnu kori, un to vadītāji 1868. gadā kopā ar citiem dziedāt gribētājiem, izveidoja pirmo vīru kori, kurš sniedza vairākus koncertus apkaimes muižās un baznīcās. Tomēr pēc gada šis koris iznīka, jo neviens no tā dalībniekiem īsti nezināja kora dziedāšanas teoriju, un arī vadītāja dotību nevienam nebija.

Vietalvā ierodas tautiskās atmodas darbinieki

 Juris Bōrs un Juris Kalniņš.

Izveidojas Vietalvas Dziedātāju biedrība un koris

Juris Bōrs- Vietalvas Dziedātāju 

biedrības pirmais priekšsēdis.

Tomēr augstākie spēki bija labvēlīgi Vietalvas apkaimes dziesmu mīļotājiem, un viņi drīz ieguva lieliskus vadoņus. 1869. gada vasarā par Vietalvas muižas pārvaldnieku un luterāņu draudzes priekšnieku kļuva enerģisks tautsaimnieks un lielisks organizators- mēdzūlietis Juris Bōrs. Un 1870. gada janvāra sākumā par Vietalvas draudzes skolas pārzini sāka strādāt 22 gadus jaunais Valkas skolotāju semināra absolvents Juris Kalniņš, kurš pirms piecarpus gadiem kā jaunietis bija piedalījies Dikļu dziesmu svētkos, kuru rīkotājs bija viņa mātesbrālis Juris Neikens, luterāņu mācītājs un latviešu kultūras darbinieks. J. Kalniņš bija izcils pedagogs, talantīgs un lieliski izglītots kora diriģents, kā ar prasmīgs vadītājs. Jau strādājot savā pirmajā darbavietā Ļaudonas draudzes skolā, viņš izveidoja kori „Līga”, kura sniegums sabiedrībā tika augstu novērtēts. Jaunais skolotājs jau pirmajās dienās pēc ierašanās un iekārtošanās savā jaunajā dzīvoklī Vietalvas draudzes skolā, sāka iepazīt sev līdz šim nezināmo pagastu un tā iedzīvotājus. Drīz vien Kalniņš iepazinās ar dažiem dziesmu mīļotājiem, kuri pastāvīgi pulcējās J.Bōra mājā Vietalvas muižā, un pievienojās viņiem, izveidojot dziedātāju kvartetu. Februārī šī četrotne sniedza pirmo koncertu Odzienas pilī muižnieku Brimmeru dzimtas svētkos, un viņu priekšnesums ne vien guva augstu novērtējumu vietējo muižnieku vidū, bet arī sajūsmināja citus koncerta klausītājus- Vietalvas apkaimes izglītotākos latviešus un modināja viņos vēlmi atkal dziedāt kopā. Lieldienu svētdienas dievkalpojumā Vietalvas baznīcā ar garīgo dziesmu koncertu J.Kalniņa vadībā jau uzstājās oktets. Šajā astoņu dziedātāju ansamblī bija gan latvieši, gan baltvācieši, tostarp pat barona fon Brimmera meitas Ženija un Annija- ļoti daiļu balsu īpašnieces. Okteta izcilais priekšnesums sajūsmināja ļoti daudzus baznīcēnus, bet vietējās jaunatnes vidū tas izraisīja īpaši lielu sajūsmu un interesi par šādu daudzbalsīgu dziedāšanu. Tāpēc Juris Kalniņš pēc priekšnesuma aicināja visus apkaimes dziesmu mīļotājus sapulcēties 1870. gada 10. maijā draudzes skolā uz daudzbalsīgas dziedāšanas izkopšanu.

Uz šo aicinājumu atsaucās ne vien daudzi Vietalvas apkaimes jaunekļi, bet arī vairāki vīri pusmūža gados. J.Kalniņa, J.Bora un viņu domubiedru darbība un iniciatīvas guva atbalstu ielā daļā vietējās sabiedrības, taču daudzi konservatīvāki un aizspriedumainākie novadnieki bija pret šādām jaunmodīgām izdarībām. Turklāt latvju jaunietes un pat precētas sievietes Vietalvas korī nedrīkstēja stāties, jo tolaik vēl Latvijas laukos valdīja ļoti konservatīvs uzskats, ka sievietes nedrīkst piedalīties sabiedriskos pasākumos kopā ar vīriešiem un publiski uzstāties. 

1870. gada 10. (pēc jaunā stila- 22.) maijā sapulcē draudzes skolā ieradās daudzi ieinteresētie novadnieki, un tika izveidots vīru koris. Taču pēc Jura Kalniņa ierosinājuma tika nodibināta arī Vietalvas Dziedātāju biedrība (turpmāk-VDzB), ar mērķi veicināt tautas Atmodu ne vien ar kora dziedāšanu, bet arī ar dažādiem izglītojošiem un saviesīgiem pasākumiem. Astoņpadsmit vīri no Vietalvas, Odzienas un Sausnējas pagastiem kļuva par biedrības aktīvajiem biedriem un kora dalībniekiem. Tie bija: Juris Kalniņš, Jānis Rocēns, Brencis Rocēns, Jēkabs Dzenis, Andrejs Jankavs, Andrejs Baumanis, Jānis Ķerķis, Jānis Bēķis, Andrejs Liepiņš, Mārtiņš Augusts, Vīlips Šūlmans, Jānis Ozoliņš, Reinis Veidemanis, Antons Veispāls, Jānis Vagulis, Andrejs Mežsēts, Augusts Pētersons un Andrejs Konstants. Biedrības dibinātāju vidū bija arī daži klusie biedri jeb atbalstītāji, kuri korī nedziedāja, taču organizatoriski un finansiāli atbalstīja kora darbību un citus biedrības pasākumus. Tie bija- Juris Bōrs, Teodors Vīzemanis, Alberts Vīzemanis, Indriķis Rumpe un Frīdrihs Pētersons. Par kora diriģentu ievēlēja J.Kalniņu, bet par biedrības priekšnieku- J. Bōru.

Jaunais diriģents tūlīt kora dalībniekus sadalīja četrās balsīs un viņiem izsniedza mācāmo dziesmu tekstus un notis. Koristi vienojās, ka mēģinājumi notiks katru svētdienu draudzes skolā. J.Kalniņš, līdztekus apzinīgam darbam skolā un draudzes ķestera jeb mācītāja palīga pienākumu veikšanai, centīgi strādāja ar jauno kori, vēloties iemācīt Vietalvas dziedātājiem to, ko pats bija iemācījies Valkas skolotāju seminārā latviešu kora mākslas pamatlicēja Jāņa Cimzes vadītajās mūzikas nodarbībās. 

Koristi savukārt regulāri apmeklēja mēģinājumus (kaut arī daudziem no viņiem uz mēģinājumu vietu bija jāiet kājām pat 10-15 kilometri) un apzinīgi mācījās, lai apgūtu četrbalsīgo dziedāšanu un plašu repertuāru, kurā ietilpa kā garīgās dziesmas tā latviešu tautas dziesmas. 1870. gada Ziemassvētkos Vietalvas baznīcā koris sniedza savu pirmo publisko koncertu ar labi izkoptu garīgo dziesmu repertuāru. Vēsts par  jaunizveidotā kora koncertu  izraisīja milzu interesi apkaimes sabiedrībā, un lielais dievnams Ziemassvētkos bija pārpildīts (tā kā Vietalvas baznīcā bija 400 sēdvietas un ap 600 stāvvietām, tad var secināt, ka šo pirmo publisko VDzB kora koncertu noklausījās apmēram 1000 cilvēku). Biedrības vīru lieliskais priekšnesums ļoti patīkami pārsteidza klausītāju vairākumu, jo reti kurš bija gaidījis tik kvalitatīvu sniegumu no kora, kurš pavisam nesen izveidots.

Biedrības pirmā gada svētki.

Vietalvieši kļūst pazīstami visā Latvijā

Vietalvas Dziedātāju biedrības darbiniekiem pirmajos gados bija ļoti labas attiecības ar vietējiem vācu muižniekiem. Odzienas barons Rūdolfs fon Brimmers un Vietalvas brīvkumgs Vilhelms fon der Pālens, atšķirībā no ārkārtīgi konservatīvās Baltijas vācu muižniecības vairākuma, bija lieli humānisti, kultūras mīļotāji un mecenāti, un ļoti labvēlīgi attiecās pret latviešiem un tautiskās Atmodas darbiniekiem. Vietalvas koris, pateikdamies saviem labvēļiem, rīkoja vairākus koncertus Vietalvas un Odzienas muižās, sava priekšnesuma repertuārā iekļaujot arī dažas iecienītas vācu dziesmas. R.Brimmers no savas puses atvēlēja lepnās Odzienas pils krāšņo parku VDzB pirmā gada jubilejas svētkiem, turklāt šim pasākumam sarūpēja militāro orķestri, un uz svētkiem ielūdza vairāku apkārtēju muižnieku ģimenes. Uz biedrības svētkiem ieradās ļoti daudzi novadnieki, taču konservatīvākie un taupīgākie  nepirka ieejas biļetes, bet pāri parka žogam visu vēroja un brīnījās, ka vācu lielskungi ir tik draudzīgi pret latviešiem, ka Odzienas baronu “freilenes” dzied kopā ar „bauru” puišiem, un, kaut kas traks, ballē muižnieki dejo ar latvietēm, bet biedrības jaunekļi un vīri droši dancina jaunās muižnieces un pat Odzienas pilskundzi. Svētku laikā barona Brimmera meitas uzdāvināja diriģentam Kalniņam pašu pašūtu greznu biedrības karogu no balta zīda ar skaistiem krāsainiem izšuvumiem. Tas ļoti iepriecināja biedrības darbiniekus, tāpēc kora priekšnesumi tika izpildīti īpaši skaisti un apgaroti.

Uz VDzB pirmajiem un otrajiem gada svētkiem ieradās arī vairāki vadošie latviešu Atmodas darbinieki- Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Bernhards Dīriķis un Vecbiebalgas Dziedātāju biedrības pārstāvji brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes un Jēkabs Pilsātnieks. Šie ievērojamie viesi augstu novērtēja Vietalvas biedrības veikumu un mudināja tās darbiniekus iesaistīties plašākā pārnovadu kultūras apritē. Atsaucoties uz šo aicinājumu, vietalvieši apmeklēja vairāku Vidzemes biedrību pasākumus un tur koncertēja. 1872. gada 19. februārī Vietalvas biedrība apsveica Rīgas Latviešu biedrību tās 4. gadadienā un, ar lieliski izpildītām kora dziesmām, sajūsmināja kā rīdziniekus, tā daudzos lauku biedrību pārstāvjus. Svētku mielasta laikā Latvijas biedrību vadošie darbinieki apsprieda jautājumu, kā panākt tuvināšanos starp pilsētu un lauku latviešiem un visas Latvijas kultūras biedrību darbiniekiem. Un Juris Kalniņš, uzrunādams klātesošos, ierosināja, lai Rīgas Latviešu biedrība uzņemtos iniciatīvu saaicināt visus latviešu korus uz kopīgiem dziedāšanas svētkiem. Šī doma bija jau labu laiku briedusi latviešu kultūras darbinieku un vietējo dziesmu svētku rīkotāju prātos gan Vidzemē, gan Kurzemē, un skaļi izteikta šajā Atmodas vadoņu forumā, guva vispārēju piekrišanu.

Pirmo vispārējo latviešu Dziedāšanas svētku karogs

Pirmie Dziesmu svētki. Vietalvas kora priekšnesums 

un domstarpības godalgu piešķiršanā

           
Rīgas Latviešu biedrības sarīkotie 1. vispārējie latviešu dziedāšanas svētki notika 1873. gada jūnija beigās Rīgā, Latviešu biedrības namā un Ķeizardārzā. Tajos piedalījās 43 latviešu kori no Vidzemes un Kurzemes guberņu pilsētām un laukiem ar 1035 dziedātājiem. Svētku atklāšanas svinīgajā aktā, pēc rīcības komitejas priekšnieka Riharda Tomsona un citu organizētāju uzrunām, Baltijas skolotāju semināra koris pirmo reizi atskaņoja īpaši Dziesmu svētkiem veltīto Kārļa Baumaņa dziesmu "Dievs, svētī Latviju", kura 45 gadus vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas valsts himnu.

Pirmo dziesmu svētku gājiens pie Rīgas Latviešu biedrības nama

Pavisam pirmajos svētkos piedalījās tikai piecpadsmit kori, taču jāatceras, ka Latvijas laukos koru veidošana bija vēl tikai sākuma stadijā. Taču Vietalvas vīru koris bija šo pirmo svētku dalībnieku vidū. Diriģents J.Kalniņš no 50 biedrības dziedoņiem bija atlasījis 16 vislabākos koristus. Vietalvieši bija lieliski sagatavojušies šiem dziesmu svētkiem ar labi izvēlētu, teicami noslīpētu dziesmu repertuāru. Lai ļautu lasītājiem pašiem nedaudz iejusties šajos svētkos, citēšu vienu fragmentu no trīsdesmito gadu Vietalvas novadpētnieka Nikolaja Avena raksta (kurš balstīts uz vairāku biedrī bas dibinātāju un 1. Dziesmu svētku dalībnieku liecībām) par VDzB kora uzstāšanos dziesmu karā:

          "Vietalviešiem pēc izlozes vajadzējis dziedāt kā otrajiem, bet Rendas koris kaut kādu apstākļu dēļ nav varējis uzstāties, tādēļ vietalvieši ievadījuši “dziesmu karu” ar dziesmu “Rīga dimd”. Vietalviešu atskaņojums saņēmis vēl nepieredzētu aplausu vētru, pieprasot tās atkārtojumu; dziesmu arī atkārtojuši, kas sacēlis vēl lielāku sajūsmu un aplausi nemaz negribējuši rimties. Pēc noteikumiem katram korim dziesmu karā bijis jāuzstājas ar trim dziesmām, un vietalvieši gaidījuši, kad varēs skandināt citas dziesmas un rādīt savas spējas, bet aplausi nerimušies un, piekāpjoties tautas prasībai, to pašu dziesmu nācies atkārtot trešo reizi, ar ko arī beigusies viņu piedalīšanās dziesmu karā. Kora atstāto iespaidu pastiprināja arī tas, ka vietalvieši bija visi vienādi ģērbušies, un jau iebraucot Rīgā, visi nopirkuši vienādas cepures ar melniem, spīdīgiem nagiem un uzvilkuši glazē cimdus. Lai gan līdz dziesmu karā paredzētajām trīs dziesmām vietalvieši nemaz netika, tomēr ar savu laimīgi izvēlēto un noskandināto “Rīga dimd”, vietalvieši kā ar pērkona bazūnēm sadimdināja visu Rīgu un tūlīt iekaroja klausītāju sirdis. Godalgu dalīšanā izcēlās domstarpības: tauta lēmusi un pieprasījusi pirmo un pelnīto godalgu piešķirt brašajiem vietalviešiem, bet žūrija bija citās domās, it sevišķi J.Cimze (kas tomēr piekritis trešās godalgas piešķiršanai). Kad šīs godalgu piešķiršanas domstarpības kļuvušas zināmas, biedrības priekšnieks Juris Bōrs griezies pie žūrijas, pateicies tai par parādīto godu un no jebkādas godalgas saņemšanas atteicies, piebilzdams: ja mums nedod to godalgu, ko spriež tauta, tad nevajag nekādas,- un ar visu kori aizgājis uz bufeti, kur visiem pasūtījis kafiju ar rumu".

          Un tā vietalvieši palika bez pelnītās godalgas, bet dziesmu kara žūrija 1. godalgu piešķīra Mazsalacas vīru korim, 2.- Cēsu korim, 3.- Vecpiebalgas korim. Kā redzam, arī tajos laikos latvieši ir gan spējuši vajadzības gadījumā rīkoties vienoti un saliedēti, gan savā reizē strīdējušies un spītējušies par mazāk būtiskām lietām.Tomēr vietalvieši guva labu mācību no šo svētku pārpratumiem un domstarpībām, un vēl labāk sagatavojās 2. Dziesmu svētkiem, kuros Vietalvas koris uzstājās spīdoši.

Vietalvieši triumfē otrajos dziesmu svētkos

           Otrie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki norisinājās Rīgā no 1880. gada 17. līdz 20.jūnijam. Koru virsdiriģenti ir Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Tajos piedalījās jau 70 kori ar 1624 dziedātājiem. Šie dziesmu svētki izraisīja milzīgu interesi ne tikai rīdziniekos, bet arī latviešos no lauku apvidiem, kuri bija ieradušies Rīgā. Ļoti vērienīgs bija 2. Dziedāšanas svētku dalībnieku gājiens. To labi ilustrē  19. gs. latviešu literāta Lautenbaha-Jūsmiņa iespaidi:

 ..Lūkojoties uz staltajiem , glītajiem gājējiem un greznajām , možajām gājējām , kurus svētku drēbes jauki pušķoja — izskatījās diženais gājiens kā kāda it visai grezna, milzīga puķu un augu vija, kas caur lepnās Rīgas ielām vijās un mijās; kā kāda milzīga krāšņa lente, kas milzīgu milzī gajā goda vaiņagā saistās. Gājēju milzīgai rindai no katras puses plūda līdz neskaitāmi tautu bari un pulki, gan kā varenos lielos dambjos dambēdamies, gan kā spēcīgās straumēs tecēdami, gan biezās drūzmas spiezdamies un kā jūras bangas uz priekšu vel­damies. Gadu simteņiem nosirmojusē Rīga gan nebūs vēl nekad piedzīvojusi un redzējusi tāda gājiena...

II Vispārējo Dziedāšanas
svētku dalībnieka nozīmīte

Otrajos Vispārējos dziedāšanas svētkos 1880. gadā Vietalvas jauktais koris (pakāpeniski korī iesaistījās arī sievietes, pārvarot aizspriedumu, ka tās publiski kopā ar vīriešiem nedrīkst uzstāties) Jura Kalniņa vadībā uzstājās spīdoši, un žūrija, kaut arī ne vienprātīgi (atkal pret Kalniņu nostājās Cimze, ar kuru viņam bija nopietnas domstarpības par skolotāja aktīvu darbošanos tautiskās atmodas kustībā), nolēma lieliskajiem vietalviešiem piešķirt 1. godalgu- lielo sudraba liru ar uzrakstu vienā pusē: „Uz otriem vispārejiem Latviešu dziedašanas svētkiem 1880”, otrā pusē: „Vietalvas labdaribas biedribas jauktam korim”. Par to, cik augstā kvalitātē bija izkopta vietalviešu dziedāšana, var spriest pēc tā laika latviešu un krievu laikrakstu atsauksmēm, kurās tika slavēts Vietalvas Labdarības biedrības koris: 

Pārāks par visiem koriem parādījās Vietalvas jauktais koris. Tanī bija viss savienots, kas tik var vien padarīt dziedāšanu par augstu dailes baudījumu, kas sirdi un prātu pacilā. Balsis bija skaidras, spirgtas un brangas. Dziedāšana bija droša, veikla un saprātīga. Balsu skaņa bija apbrīnojama. Klausītāji, dikti rokas plaukšķinādami un urrā un da capo saukdami, godāja teicamo dziedāšanu. Kora va­donis J. Kalniņš kļuva ārā saukts un caur uzslavas saucieniem ap­sveicināts Gan reti būs atticies, ka visas balsis tādā vienprātībā savienojās, pirmo algu piešķirot. Teicamo kori godināja aizgūtnēm visi klausītāji (latviskā avīze Balss)

Ļoti labu novērtējumu Vietalvas kora sniegumam sniedza  konservatīvais baltvācu laikraksts Rigasche Zeitung,kurš parasti visai atturīgi  atsaucās par latviešu sasniegumiem, arī mūzikas jomā. Baltvāciešu laikraksts raksta

Vietalvas jauktais koris II Dziedāšanas svētkos. 1880. g. jūnijs. 

No visiem koriem katrā ziņā Vietalvas korim mums jāierāda pirmā vieta. Spirgtums, noskaņotība, pie tam pilnīgs balsu sa­mērs, noteikts un drošs balsu saplūdums, smalki izcelti nianšu kāpi­nājumi un absolūti skaidrais, korektais izpildījums nostāda šo kori pāri par visiem citiem. Piekrišana pēc nodziedātām dziesmām, sevišķi pēc Mendelsona "Medinieku dziesmas", negribēja rimties, un kora vadoni Kalniņa kungu, kam arī mēs šinī vietā izsakām nedalītu atzinību, godināja vairākas reizes izsaucot.
Uzvara II Vispārējos Dziedāšanas svētkos jāuzskata tieši par diriģenta Jura Kalniņa neatlaidīgā darba rezultātu. Šis sasniegums ir unikāls Vietalvas vēsturē un nav vairs atkārtojies, lai gan Vietalvas koris piedalījās visos Latvijas brīvvalsts Dziesmu svētkos.

III Vispārējos dziedāšanas svētkos 1888. gadā vietalvieši (tie bija pēdējie dziesmu svētki, kuros piedalījās diriģenta  Jura Kalniņa vadīts koris) 117 koru konkurencē ieguva trešo vietu.