DIŽOZOLS NO DIŽAS ZĪLES (stāsts par Odzienas Bēķu dzimtu laimetu griežos)

Raksta autors pie Jaunāsmuižas dižozola.
Tas ir viens no Latvijas varenākajiem ozoliem, atrodas Pļaviņu novada Vietalvas pagastā pie Jaunās muižas,
kuru 19.gs. nogalē Jānis Bēķis rentēja no Odzienas muižniekiem fon Brimmeriem

ODZIENIETIS JĀNIS BĒĶIS (1846- 1937) BIJA SKOLOTĀJA PALĪGS 12 GADU VECUMĀ,  TAUTSKOLOTĀJS 20 GADU VECUMĀ, PIRMĀ KORA DIBINĀTĀJS VIETALVAS NOVADĀ, 1. NACIONĀLĀS ATMODAS DARBINIEKS, VIETALVAS LABDARĪBAS BIEDRĪBAS PRIEKŠNIEKS UN BIEDRĪBAS NAMA BŪVKOMITEJAS LOCEKLIS, LOPU MUIŽAS RENTNIEKS 26 GADU VECUMĀ. TAČU TAS VĒL NAV VISS. VIŅŠ NODZĪVOJA RAŽENU MŪŽU., KURU TURPINĀJA UN TURPINA VIŅA BĒRNI, MAZBĒRNI, MAZMAZBĒRNI UN MAZMAZMAZBĒRNI. GLUŽI KĀ JĀŅA BĒĶA SAVULAIK RENTĒTĀS ODZIENAS JAUNĀS MUIŽAS DIŽOZOLS, KURŠ DROŠI VIEN REIZ RADĀS NO KĀDAS DIŽAS ZĪLES, ARĪ ŠĪ DZIMTA IR AUGUSI, SAKUPLOJUSI, CIETUSI LAIKMETU GRIEŽOS, TOMĒR TURPINA ZAĻOT.

JĀNIS BĒĶIS

SKOLAS UN KORI

Jānis Bēķis piedzima 1846. gada  12. (pēc jaunā stila 26.) martā Odzienas pagastā. Nav izdevies noskaidrot, kāpēc vecāki viņu sūtīja mācīties nevis Vietalvas draudzes skolā pie skolotāja Kronberga, bet gan Iršu vācu kolonijas skolā, kur skolotāja Rotveilera mājās stundas latviešu bērniem pasniedzis vācietis Lustigs. Mācības bijušas labā līmenī, un jaunais J. Bēķis kā ļoti talantīgs un centīgs audzēknis jau 12 gadu vecumā varējis aizvietot saslimušo skolotāju. Lai glābtos no iesaukšanas Krievijas armijā (19. gadsimta sešdesmitajos gados tika pieņemts likums, ar kuru no militārā dienesta bija atbrīvoti vienīgi garīdznieki un skolotāji), 1866. gadā J. Bēķis kļuva par skolotāju pagasta skolā Odzienas Mežsētās. Tur viņš kā pirmais novadā aizsāka skolēnus apmācīt dziedāšanā „uz balsīm”. Odzienas barons fon Brimmers atzinīgi novērtēja viņa audzēkņu sasniegumus un vairākas reizes aicināja Mežsētu skolas zēnu kori koncertēt Odzienas pilī un muzikāli pavadīt dievkalpojumus Vietalvas baznīcā.

Jānis Bēķis bija arī viens no Vietalvas Dziedāšanas biedrības (vēlākās Labdarības biedrības) dibinātājiem 1870. gadā un kora dalībniekiem. Viņš arī kādu laiku bija Vietalvas labdarības biedrības priekšnieks un biedrības nama būvkomitejas loceklis.

RENTNIEKS

No skolas J. Bēķis aizgāja 1872. gadā, kad kļuva par Odzienas Jaunās muižas rentnieku. Viņš kopā ar savu apsviedīgo un saimnieciski gudro sievu Mariju šo lopu muižu pakāpeniski nostādīja uz stabiliem pamatiem, nebaidoties riskēt ar jaunu lauksaimniecisko tehnoloģiju un tehniku ieviešanu. Jānis Bēķis bija pirmais latvietis plašā apkārtnē, kas iegādājās tajā laikā modernāko zemes apstrādes un ražas novākšanas tehniku (19. gadsimta vidū reti kurš Baltijas guberņu muižnieks iegādājās modernu tehniku, nemaz nerunājot par zemniekiem).

DARBĪGS ARĪ SIRMĀ VECUMĀ

 J. Bēķis bija arī viens no Vietalvas draudzes krājaizdevu sabiedrības  dibinātājiem. Vēl lielā vecumā viņš strādāja par šīs sabiedrības kasieri. Neatkarīgās Latvijas agrārās reformas laikā Jaunā muiža tika sadalīta Brīvības cīņu dalībniekiem, bet Jānis Bēķis saņēma Odzienas pagasta Augustu mājas. Par nopelniem latviešu tautas labā viņš tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

90. gadu jubilejā 1936. gadā sirmais vīrs tika krāšņi sumināts. Augustos ar apsveikumiem ieradās kā oficiālās personas, tā arī sabiedriskie darbinieki, draugi un kaimiņi. Uz galda dzimšanas dienas kliņģerī dega 90 svecītes. Jubilāram tika uzdāvināts kviešu graudu maisiņš ar mākslinieciski izšūtu uzrakstu: „Svētīta tā tīrā sēkla, ko tautas druvā sēji Tu” (pēc publikācijas 1936. gada 26. marta „Jaunākajās Ziņās”).

Bēķu ģimenē piedzima un uzauga četri bērni- dēli Artūrs un Kārlis, meitas Austra un Berta. Aizvadījis diženi raženu dzīvi, sirmais Bēķu dzimtas galva 1937. gada 9. decembrī aizgāja mūžībā.

Kārlis Bēķis ar sievu Ilzi

DĒLS KĀRLIS- PAGASTA VECĀKAIS

Jāņa un Marijas vecākais dēls Kārlis (dzimis1881g.)  sevi veltīja sabiedrības labā. Viņš aktīvi darbojās Vietalvas Labdarības biedrībā, 1919. gada vasarā tika ievēlēts par Odzienas pagasta valdes priekšsēdētāju un ilgus gadus veica pagasta vecākā funkcijas. Kārlis bija precējies ar Ilzi (viņas pirmslaulības uzvārdu nav izdevies noskaidrot), tomēr bērnu viņiem nebija. Vācu laikā K.Bēķis bija Odzienas pagasta vecākā vietnieks, un, sākoties atkārtotai padomju okupācijai un tai sekojošai Latvijas iedzīvotāju filtrēšanai, 1945. gada 9. februārī viņš tika arestēts un 1946. gada 15. aprīlī  notiesāts par sadarbošanos ar vācu okupantiem uz 5 gadiem. No Sibīrijas Kārlis neatgriezās, jo Krievijas Molotovas apgabalā tajā pašā 1946. gadā gāja bojā.

DĒLS ARTŪRS UN VIŅA ĢIMENE

Artūrs strādāja Vietalvas pagasta Lejaskrogā vācieša Helda vilnas vērptuvē par grāmatvedi un tur iepazinās ar vācieti Meriju, savu nākošo dzīvesbiedri. Artura un Merijas ģimenē piedzima tikai viens bērns- meita Līvija (1913- 1988), kura izmācījās par skolotāju. Ulmaņlaikā viņa strādāja Pļaviņu ģimnāzijā.

Vācijas un PSRS kara sākumā viņu ģimenē notika smaga traģēdija. Pļaviņu stacija kā svarīgs dzelzceļa mezgls bija pārblīvēta ar padomju militāro vilcienu sastāviem. Netiekot pāri sliedēm, pie pārbrauktuves garā rindā stāvēja transporta līdzekļi, starp kuriem bija arī Artura pajūgs, ar ko viņš veda Līviju uz ģimnāziju. Un tad notika vācu bumbvedēju uzlidojums. Tikai aculiecinieks spētu attēlot tur notiekošo- sprādzieni, zirgu zviedzieni, ievainoto cilvēku kliedzieni... Aviobumbas sprādzienā bojā gāja Arturs, Līvijai tika norauta kāja...

Tomēr tas netraucēja šai drosmīgajai sievietei turpināt vectēva Jāņa iesākto ceļu- strādāt par skolotāju. Vēl tagad daudzi Pļaviņu ģimnāzijas un Odzienas skolas absolventi atceras Bēķītes (tā skolēni viņu sirsnīgi dēvēja) lieliskās ģeogrāfijas stundas.

MEITAS AUSTRAS UN PĒTERA MIKOLIŅA ĢIMENE

Jāņa un Marijas Bēķu meita Austra apprecējās ar Odzienas pagasta Liepiņu saimnieka dēlu Pēteri Mikoliņu (1894- 1942). Viņu ģimenē piedzima un izauga 4 dēli- Rūdolfs, Pēteris, Jānis un Kārlis. Tomēr tēvs nepiedzīvoja dēlu izaugšanu un nobriešanu par vīriem. Viņš 1942. mira no plaušu slimības, kura bija radusies meža darbos gūtas traumas rezultātā.

Abi vecākie dēli tika mobilizēti leģionā. Rūdolfs pēc ārstēšanās no ievainojuma frontē neatgriezās un dzīvoja mājās, bet kad ienāca Sarkanā armija- sāka dzīvot nelegāli. Kad padomju varas iestādes aicināja mežā dzīvojošos legalizēties, apsolot, ka viņi par slēpšanos netiks represēti, arī Rūdis iznāca no slēptuves un pieteicās varas iestādēm. Taču pierādījās, ka jaunie varasvīri melo acīs skatīdamies, jo 1949. gada 25. martā uz Sibīriju tika izsūtīta visa ģimene.

 Dēlam Pēterim nācās pat divreiz doties uz Austrumu paradīzi. Vispirms no filtrācijas nometnēm uz Belomor- kanal  celtniecību, no kurienes viņš tika atbrīvots 1947. gadā, bet jau 1949. gada 25. martā kopā ar mammu un pārējiem brāļiem tika izsūtīts uz Tomskas apgabalu. Pēterim un Rūdolfam nebija pēcnācēju, bet jaunākajiem dēliem radās savas ģimenes.

Mikoliņu ģimene 20.gs. 40. gadu vidū. Vēl  irvisi kopā,
bet drīzumā komunistiskās represijas izpostīs dzimtas ligzdu...

MAZDĒLS JĀNIS

          Jānis Mikoliņš uz Sibīriju tika izvests 21 gadu vecumā. Kad ģimene 1957. gadā atgriezās Tēvzemē, tēva mājas Liepiņas bija nopostītas. Tad viņš iestājās sovhozā un strādāja Odzienas pagasta Vērēs lopu fermā par kūts strādnieku. Izaudzināja divus bērnus- Saulcerīti un Māri un vecumdienās pārcēlās pie Saulcerītes uz Liezēri, kura audzina dēlu un divas meitas. Nesen viņš tika apbedīts Vietalvas kapos.

MAZDĒLS KĀRLIS

          Jaunākais no brāļiem- Kārlis Mikoliņš- uz Sibīriju tika deportēts 13 gadu vecumā. Viņš Sibīrijas nometinājuma pēdējos gados sāka strādāt par zootehniķi vietējā kolhozā. Pēc atgriešanās Latvijā, Kārlis iestājās jaunizveidotajā Vietalvas sovhozā (mazie, dzīvot nespējīgie kolhozi tika likvidēti un apvienoti sovhozos- tāda bija Hruščova agrārā politika). Sovhoza direktors Ungurs- jauns, spējīgs un enerģisks vadītājs, droši vien saskatīja jaunā lauku brigādes strādnieka- Kārļa Mikoliņa lauksaimniecisko ķērienu (manuprāt, tajā izpaužas vectēva un vecāsmātes- lielisko Jaunās muižas rentnieku gēni) un iecēla viņu par iecirkņa priekšnieku, pa ziemu sūtot dažādos kursos, lai apgūtu arī lauksaimniecības teoriju. Kad Unguru pārcēla citā darbā, sovhoza vadībā viens pēc otra bija vairāki krievi, kuri tikai pildīja no augšas dotos rīkojumus. 1968. gadā K. Mikoliņš iestājās Odzienas kolhozā un nostrādāja tajā līdz vispārējai saimniecību privatizācijai atjaunotajā Latvijas Republikā.

          Kārlis kopā ar sievu Rutu ir izaudzinājuši trīs meitas, kurām, savukārt, kopā ir trīs dēli un divas meitas.

Kārlis Mikoliņš pēc atgriešanās no Sibīrijas.
Sovhoza brigadieris pārrauga laukus.

  MEITAS BERTAS UN HERMAŅA ALBATA ĢIMENE

Berta, 20.gs. sākumā studējot  stomatoloģiju Maskavas augstskolā, aktīvi iesaistījās turienes latviešu sabiedriskajā dzīvē, un tur iepazinās ar topošo juristu Hermani Albatu, un abi nolēma saistīt savas dzīves. Kad abi jaunie ieradās pie Bertas vecākiem Odzienā, tie meitas izvēli neatzina un liedza vecāku svētību. Tomēr, kā zināms, sirdis pārkāpj jebkurus šķēršļus, un  Berta ar Hermani apprecējās. Jāņa Bēķa negribētais znots ir tik ievērojama persona Latvijas starpkaru perioda vēsturē, ka jāpastāsta par viņu sīkāk.

\Berta Bēķe-Albata

Hermanis Albats ir dzimis 1879. gada 23. augustā Vecpiebalgas Veļķu pagastā. 1910. gadā viņš kā diplomēts jurists un ekonomists absolvēja Maskavas universitāti, No 1910.- 13. gadam H. Albats papildināja zināšanas jurisprudencē Parīzes un Heidelbergas universitātēs. No 1912.- 15. gadam viņš bija laikraksta Baltijas Vēstnesis līdzstrādnieks. I Pasaules kara laikā Albats darbojās žurnālistikā, rakstot par politiskiem un juridiskiem jautājumiem. Viņš darbojās arī Krievijas Zemstu savienībā. Visur, kur Hermanis devās- uz Parīzi, Heidelbergu, Rīgu, Krieviju- viņam blakus bija sieva Berta- viena no pirmajām latviešu sievietēm- zobārstēm. Viņu laulībā piedzima dēli Bruno un Herberts.

Hermanis Albats

1919. gadā Albatu ģimene atgriezās Latvijā, un Hermanis stājās darbā LR Ārlietu ministrijā par juriskonsultu. No 1920. gada līdz 1923. gadam H. Albats bija Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs (vietnieks). No 1923. gada līdz 1933. gadam viņš bija Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs. No 1925. gada līdz 1940. gadam Hermanis Albats bija Latvijas sūtnis Vatikānā, kur no Rīgas ieradās tikai īpaši svarīgos jautājumos. Viņš arī piedalījās daudzu starpvalstu līgumu noslēgšanā kā Latvijas delegācijas vadītājs.

H.Albats bija arī Latvijas Universitātes starptautisko tiesību docents, vēlāk profesors, lasīja arī lekcijas baznīcas tiesībās. Hermaņa Albata lekcijas citi mācībspēki un studenti klausījās ar lielu interesi, jo viņš prata sasaistīt tiesību principus ar starptautiskajiem notikumiem.

Pēc Latvijas okupācijas padomju vara iekļāva Hermani Albatu politiski bīstamo personu sarakstā. 1940. gada rudenī viņu atlaida no darba Latvijas Universitātē, 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Vjatlagu. Tur badā, aukstumā un smagā darbā Hermanis Albats ātri zudēja spēkus un 1942. gada 9. februārī nomira.

Berta Bēķe- Albata netika izsūtīta, jo 14. jūnijā bija ģimenes lauku īpašumā Koknesē. Viņa vēlāk dzīvoja pie radiniekiem Skrīveros, bet kad no Sibīrijas atgriezās radinieki Mikoliņi, viņa apmetās Odzienas Benckalnos, kur arī nomira.

Uz Sibīriju izsūtīja arī Bertas un Hermaņa Albatu dēla Herberta (13.11.1912.- ?) ģimeni. Viņa atraitnes Elizabetes sāpju pilnās atmiņas publicētas grāmatas Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu 1.sējuma 92.- 94.lpp. Viņa un dēls Andrejs Albats atgriezās Latvijā, diemžēl viņš šī raksta autoram nevēlējās stāstīt par Albatu dzimtu.

BRUNO ALBATS

Bruno piedzima 1908. gada 17. augustā Grenoblē. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas viņš, sekojot tēva pēdās, studēja tieslietas Latvijas Universitātē. Pēc maģistra grāda iegūšanas 1934. gadā Bruno bija tiesnesis Rīgas un Liepājas apgabaltiesās. Viņš apprecējās ar Austru Kļavu, viņus salaulāja mācītājs Pauls Rozenbergs Kokneses luterāņu baznīcā. Albatu laulātajam pārim piedzima meita Laila..

Bruno Albats- visplašāk pazīstamais Jāņa Bēķa mazdēls

 II Pasaules kara beigās viņš nokļuva Vācijā, kur Baireitā bija latviešu komitejas priekšnieks un baltiešu bēgļu nometnes vadītājs līdz 1949. gadam, kad izceļoja uz ASV. Tur pirmajos gados Bruno Albats darbojās Vašingtonas latviešu biedrības valdē un bija pirmais Vašingtonas latviešu luterāņu draudzes priekšnieks. 1951. gadā viņš tika ievēlēts par Amerikas Latviešu apvienības (ALA) pirmās valdes sekretāru, līdz 1974. gadam bija ALA ģenerālsekretārs, pēc tam ALA valdes padomnieks.

 No Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) dibināšanas 1956. gadā B.Albats bija tās ģenerālsekretārs, viņš darbojās arī ASV Apvienotajā Baltiešu komitejā, Latvijas Brīvības fonda administrācijā. Kā cilvēks kurš ir savu dzīvi veltījis trimdas latviešu sabiedrībai, Albats 1981. gadā tika apbalvots ar PBLA Tautas balvu. Bruno Albats kā ALA un PBLA ģenerālsekretārs ir ļoti daudz darījis, lai ASV neatzītu Latvijas nelikumīgo inkorporāciju Padomju Savienībā, un arī sekmējis pasaules sabiedrības labvēlību pret Baltijas tautu brīvības centieniem Trešās Atmodas laikā un pēc neatkarības atgūšanas.  Bruno Albats nomira Vašingtonā 1995. gada 5. maijā.